Tā nu es sēdēšu viena mājās ar Bībeli un visādiem līdzīgiem lasāmgabaliem.
Mana tolerance pret kistiešiem ir nedaudz pieaugusi, jo kursa biedri lielākoties ir jauki. Taču Bībele mani tracina vēl joprojām. Reizē ļoti interesanti, reizē mati ceļas stāvus.
Ak es, emocionālais lopiņš.
Taču kopš manā dzīvē ienākusi tik milzīga deva Kristietības, nevar noliegt, ka kļūstu nervoza, naktīs nevaru gulēt, salasos kaut ko un tad mokos, saklausos kaut ko lekcijās un tad murgoju naktīs par mežonīgu Ēlohimu, kas nāk mani aprīt.
Nesaprotu, kāpēc nespēju pierast un Kristietība vēl joprojām mani vajā kā nelaikā redzēta šausmu filma?
Manī taču nav nekādu šaubu, jo vairāk iedziļinos savā ceļā, jo mazāk man ir bijusi vēlme ar kādu strīdēties, neesmu vairs pat īpaši domājusi kādam kaut ko pierādīt, ļāvusi katram iet savu ceļu un kristiešu ceļš man ir bijis vienkārši vienaldzīgs. Taču katru dienu par to dzirdot, lasot, diskutējot, es kļūstu nervoza un nemierīga.
Sajūta it kā mani būtu apsēduši visi eņģeļu leģioni. Nu labi, es pārspīlēju, patiesībā slikti bija tikai decembrī, tā jau visu laiku dzīvoju savu dzīvi normāli, bet kaut kur fonā ir sajūta, ka gribas noskurināties.
Tikko Lūkas evaņģēlijā lasīju kā Jēzus salīdzina grieķu pagāni ar suni un saka, ka tādiem nepienākas viņa dziedināšana, bet viņa tomēr izlūdzas, pati sevi atzīstot par suni. Kurš gan to nedarītu slima bērna dēļ? Taču tomēr... kaut kā pretīgi.
Egregoru nesaderība vērojama jo stipri un mani sūc ārā. Vienīgais, kas patiešām palīdz, ir kārtīga Vikkas prakse. Sesijas laikā gan tas ir visai grūti.