Dažkārt izjūtu spēcīgu vēlmi dzīvot vienai vai, piemēram, novākt savu dzīvesbiedru. No galvas jāiekaļ milzīgs vārdu apjoms, bet cilvēks nespēj un nespēj saprast, ka dažkārt kādam tiešām ir svarīgs klusums, skandina pretīgas dziesmiņas, kuras pats zina, man riebjas. Un vienkārši nesaprot, kāpēc es nespēju pasmieties līdzi par jociņiem, kas tiek bārstīti.
Esmu nomocījusies līdz nejēgai ar bezmiegu un grieķu valodas kontroldarbiem, rīt pēdējais lielais darbs, bet man nav ne mirklis klusuma :( Es vienkārši sūdzos, jo jūtos tuvu sabrukumam :(