Viens ir skaidrs, vai nu es padodos un atsakos no studijām, vai arī sajūku prātā. Pokerface.
Katru dienu cīnoties par veselo saprātu, esmu iepazinusi jaunas savas apbrīnojamās paškontroles iespējas. Pokerface, pokerface, pokerface.
Šobrīd esmu izraudājusies, nolūzu. Patiesībā man nav laika raudāt, man vajadzētu tulkot grieķu tekstu, taču man jāatzīst, ka es nevaru. Es nevaru padomāt. Tas ir visšausmīgākais, kas ar mani noticis. Es tiešām vairs nespēju domāt. Pārbijos tik šausmīgi, ka apraudājos.
Cik paradoksāli, ārste domā, ka man nevar dot miega zāles, jo es ar tām izdarīšu pašnāvību. Paradokss ir tieši tāpēc, ka bezmiegs mani pie tā novedīs. Jo es nemāku padoties tajā, kas man ir patiešām svarīgi. Es cīnīšos līdz galam vai miršu mēģinot. Un šajā gadījumā... arvien vairāk sāk šķist, ka otrais.
Pokerface.
Protams, ka neviens man nenoticētu, jo mana bezemocionālā seja ir tāda pati kā parasti, jocīgi es vienmēr esmu uzvedusies, maisiņi zem acīm man nav, jo esmu mantojusi savu perfekto ādu, kas lēni noveco un lēni mainās jebkādā veidā. Un pie saprāta es turēšos, kamēr nomiršu. Esmu tik ļoti pieradusi pie ģībonim tuviem stāvokļiem ikdienā, ka spēju funkcionēt pat tad, kad redzes lauks tuvinās "tunelim", kad rokas trīc, kad nevar ieēst, kad galva reibst es ļoti eleganti māku turēties pie sienām un stenderēm, un tas izskatās pēc nevērīgas atspiešanās nevis atbalsta meklējuma.
Protams, izdarīt loģiskas lietas, mācīties, domāt es vairs nevaru. Un tomēr es rakstu ar visai nedaudzām pareizrakstības kļūdām. Taisnības labad jāsaka, ka gadās labie brīži, kad spējas atgriežas par 80%.
Tāpēc neviens nekad mūžā neticēs, ka man ir problēmas dzīvē. Neviens nekad nesapratīs, ka jāupurē nedaudz savu interešu, ka vajag cienīt un mīlēt brīžus, kad man ir izdevies aizmigt, ka mani vajag kaut vai 5min dienā samīļot, lai es justos kaut nedaudz labāk un nomierinātos.
Ja es kādreiz esmu rakstījusi pašnāvības vēstuli, tad tā ir šī. Neviena depresīvā vēnu griešanas vēstulīte nav bijusi tik nopietna. Un neviens cits nav vainīgs, neviens man nedara pāri, izņemot, protams, mīlošo vīru, kas domā, ka es tēloju, un ka viņam (italic) ir šobrīd problēmas dzīvē, kuras man (italic) jārisina. Jā, arī manai tolerancei ir bezmiegs, tā ir kļuvusi disfunkcionāla. Man vienalga.
Mani nogalina pašas nervi un ķermenis. Un ārste, kam šķiet, ka viņa mani pasargā no manis pašas. Man nav spēka ar viņu cīnīties. Viņa vienmēr saka, ka jaunībā jau nekādas problēmas vispār nevar būt.
Nav jau mani no kā atturēt. Protams, ka visi tāpat palasīs šo visu kā tādu literāru stāstiņu. Ne līdz beigām. Un ja arī gribētu, man palīdzēt nav iespējams. Nav jau no kā mani glābt. Varētu man izgriezt manas defektīvās, disfunkcionālās, seratonīnu un melatonīnu neizstrādājošās smadzenes. Taču tas ir tas, no kā es baidos vairāk par visu. No tā, kas ar mani notiek. No tā, ka es nespēju izdarīt to, ko es patiesībā spēju. No tā, ka man iekrājas parādi, kurus man ir maz cerību nokārtot. Cik? Divi, it kā ātri nokārtojami. Taču... nezinu. Es esmu kļuvusi stulba.
Tas arī viss. Viss. Pokerface.