-Nu pamēģināsim. Jauna, skaista sieviete, kas dzīvo milzīgā mājā, jo uzskata, ka tā atveido viņas tukšo dvēseli, kuru viņa visu laiku cenšas piepildīt ar iespaidiem no malas. Viņai ir arī glābējas talants, un ar saviem glābšanas darbiem viņa cenšas atrast vērtību pati savās acīs. Viņai ir pārāk daudz naudas, un viņa nejūtas tās vērta, iespējams, uzskata, ka tā ir nākusi nepelnīti. Kas tas varētu būt bijis? Droši vien mantojums. Būtībā sanāk sieviete, kas nejūtas savas laimes vērta un meklē simtiem pierādījumu, ka drīkst baudīt kaut desmito daļu no tā, ko dzīve viņai dod. Viņa staigā noplīsusi un tīra zobus ar piecus gadus vecu zobu birstīti, ne tikai tāpēc, ka kaunētos pirkt kaut ko jaunu, bet arī tāpēc, ka šiem priekšmetiem ir radies kāds personības aizmetnis, kaut kas īsts, kaut kas patiess un dzīvs, un viņa turas pie šiem vecajiem, bet mazliet dzīvajiem priekšmetiem ar zobiem un nagiem.
Būtībā šī sieviete ir zaudējusi dvēseli - kad, nezinu, pirms vai pēc mantojuma, un viņa tāpēc sūc dvēseli no citiem. Nē, viņa nav ļauna, gluži pretēji, viņa ir ļoti, ļoti laba, meklē tikai labo, meklē labo pat vislielākajā zaņķī, meklē kaut ko patiesu pie pagrimušā, kaut ko skaistu pie degradētā, un ar to viņa mielo savu nebūtībā aizgājušo dvēseli.