Tās ir divas man svarīgas lietas - lai man ir drošības sajūta, ka es varu būt tāda, kāda esmu, ka varu pat stulbi izpildīties, ka varu kļūdīties un vispār varu būt cilvēks, bet tas draudzību neizjauks un cilvēks tāpat mani mīlēs, jo augstu mani vērtē. Man ir ļoti svarīgi sajust, ka es esmu tuvs cilvēks un ka esmu svarīga. Vienkārši - ka mani mīl.
Un vēl man vajag to, lai ar mani rēķinās. Viens piemērs - ja es braucu ar riteņiem ar šo cilvēku, man vienmēr būs ierēķināta vieta blakus, tiks padomāts, lai mani nenošļakstītu, ja man kļūs slikti ar sirdi, man nebūs jāatvainojas, bet man uzjautās, vai kaut kā nevar palīdzēt un nečīkstēs, ka braucu pārāk lēni. Jebkurā situācijā ar šo cilvēku par mani būs padomāts, es nebūšu tukša vai nesvarīgi aizpildīta vieta, kuras intereses var neņemt vērā, apzināti vai nepazināti ignorējot.
Un vēl šis cilvēks ir vienkārši miļš, nekautrējas būt izpalīdzīgs un ļoti jauks, apburoši smaida un apskaujas tā, it kā laiks apstātos, it kā būtu šeit un tagad, nevis tā starp citu, jo vajag. Un šis smaids un laiku apstādinošais apskāviens ir vienmēr, nevis īpašos gadījumos, kad esmu izpelnījusies. Es esmu īpaša vienmēr un visur, lai kas notiktu.
Un viss uzskaitītais pilnībā atsver visu citu, kas man šajā cilvēkā trūkst. Jā, viņam nepiemīt liela daļa īpašību, ko es augstu vērtēju citos cilvēkos, viņam vispār ir daudz negatīvu īpašību, ko nevar nepamanīt un ignorēt, tāpēc retās tikšanās reizes ir tieši tik bieži, cik vajag.
Tikai tagad saprotu, ka visas šīs lietas, kas liekas tik normālas un dabiskas, ir stipri retākas par izcilu prātu, neatkārtojami oriģinālu personību, milzīgiem talantiem, aprīnojamu kaislīgumu un personības spēku, skaistu izskatu un vēl visādām citām kvalitātēm, kas it kā tiek uzskatītas par izcilām un retām.
Jā, protams, ka iepriekš minētās kvalitātes man ir svarīgas un arī daudzos cilvēkos neaizstājamas, bet tieši šis dabiskais mīļums man tāpēc kļūst vēl svarīgāks, jo ir tik reti sastopams, daudz retāk par visām tām izcilajām īpašībām.
Spēja man likt justies īpašai un mīlētai, un pilnīgā drošībā par to, ka šis mans svarīgums nezudīs ar pirmajām nesaskaņām vai pat vienkārši viedokļu nesakritību, svarīgums, kas tāpat nav atkarīgs no manām izcilajām un retajām īpašībām, bet mīlestība pret mani ar visiem trūkumiem un kļūdām, neattīstīto domāšanu, bet attīstīto apburošumu. Jā, tas ir ļoti jauki justies pilnībā apburošai un ļauties apburties no otra cilvēka rūpēm un siltuma.
Laikam visi tie, kas ir pārāk aizņemti ar savu izcilību un neatkārtojamību, nav spējīgi būt vienkārši jauki un gādīgi. Mani ieskaitot.
.
Un tas otrs - nesena meditācija man līdz galam parādīja, kāda ir mana garīgā ģimene. Mēs esam 20-23, un enerģētiski stāvam aplī. Tie, kas katram ir blakus, ir vistuvākie, lai gan visi ir ļoti tuvi, protams. Ja visās dvēseļu miriādēs ir 20 dvēseles, kas ir man radniecīgas, tad viņi visi, protams, ir man ļoti tuvi. Ja ticēt šai meditācijai, tad es šajā dzīvē esmu satikusi vismaz 3 no šīm dvēselēm. Vienu, kas stāv no manis pa kreisi, tieši blakām, vienu no divām vistuvākajām dvēselēm, vienu, kas stāv pa labi, bet ar vienu dvēseli pa vidu, un vēl vienu, kas stāv no šīs otrās vēl piecas vietiņas tālāk pa labi. Sanāk, ka tai pēdējai dvēselei tā, kas pa labi no manis, ir vēl tuvāk nekā es. Tas ir visai... amizanti :D
Bet vispār es jūtu, ka šī ir viena no retajām tiešām vērtīgajām vizuālajām meditācijām, kas kaut ko atklāj. Man ir vismaz vēl 17 brīnumainas dvēseles, ko satikt un iemīlēt. Visvairāk jau gribētos to vienu, kas stāv tieši blakām pa labi.
Pirmajā ierakstā aprakstītā dvēsele gan nav no šīm 20 manējām. Tā ir citā dvēseļu gurupā, kas kopā ar vēl četrām veido nākamo atzaru pasaules kokā. Ja tie 20 ir mani brāļi un māsas, tad šie no četrām citām grupām sanāk brālēni. Zinu vēl vienu brālēnu. Vairāk neviens cilvēks meditācijā neparādījās, bet gan jau, ka es noteikti pazīstu vēl kādu vismaz no brālēniem. Tāda īstā ģimenes sajūta dzīvē ir bijusi tikai ar šiem trim, bet nav teikts, ka es visu sajūtu. Varbūt, ka zinu vēl kādu brāli vai māsu, tikai ārējie uzslāņojumi traucē to tā sajust.
Interesanti, ļoti reti domāju par līdzīgām lietām, bet šī informācija liekas kā ielīmējusies manā prātā, nosēdusies uz palikšanu, bez manas speciālas līdzdalības iekritusi mapītē "99% patiesība".
Ko es par to varu teikt? Pagaidām tikai "hmmm...".
Bet šis liek šā vai tā pārvērtēt manu viedokli par savu karasu.