Sapnī viņi mani nelaida dzīvot mežā reliģiskā komūnā. Tā bija brīnumaina vieta, šķietami pilnīgi svēta, dabiska, ar cieņu pret dabu, veģetāriešu komūna, kurā cilvēki piekopa dabisku dzīvesveidu, brīvo mīlestību un visādas citas skaistas lietas. Ciematiņš sastāvēja no mājām kokos, kas bija savienotas ar tiltiņiem, kā jau mēdz filmās rādīt utopisku saplūsmi ar dabu un mežu.
Viss bija skaisti kā pasakā, man bija puisis, kuru ļoti mīlēju, bet vecāki bija pieķēruši, ka es eju tur ciemos un aizliedza. Es pretim teicu, ka taisos pārcelties uz turieni. Viņi mani ieslodzīja istabā. Man bija 17 gadi. Es stāstīju, cik tur viss ir labi un skaisti, un ka viņiem nav par ko uztraukties, cik tur viss ir harmonijā ar dabu, cik garīgi un tādā garā. Bet viņi man sāka braukt virsū par to, ka es tur "drāzīšu to izdzimteni", un mani tas nežēlīgi aizvainoja, jo viņi bija izlikušies, ka ir pieņēmuši mani un manu draugu, bet izrādījās, ka viņš pēkšņi ir izdzimtenis.
Tad es aizbēgu no mājām un aizdevos pie sava izdzimteņa, kurš sarīkoja sapulci un visi vienprātīgi nolēma nogalināt manus vecākus. Tā atklājās visas šīs utopijas tumšā puse - visi, kas nav ar mums, ir pret mums, un ir pelnījuši nāvi, jo traucē mūsu svētumu un utopiju. Atceros, ka piekritu tam visam - ja pastāv šķērslis uz laimi, tad tas ir jāaizvāc bez sirdsapziņas pārmetumiem. Man izstāstīja, ka tepat pie mūsu dārgo koku saknēm jau esot šādi tādi aprakti, lai nestu labumu ekosistēmai un barotu mūsu māju kokus. Par viņiem izteicās tā, it kā viņi labāk kalpo pasaulei, būdami miruši un atgriezušies pie zemes. Viss tika pasniegts ļoti skaisti - viņiem tika dota iespēja pārdzimt un saprast savas kļūdas.
Tad mēs sakārtojāmies glīti izplānotā slazdā. Es tiku piesiets pie staba pašā augstākajā platformā, kas bija galvenais templis, un visi pārējie apkārt paslēpās būdiņās un zaros. Drīz jau parādījās mani vecāki ar kaut kādu vīrieškārtas radinieku. Es viņiem uzsaucu, ka viņiem izrādījusies taisnība, es esmu piesiets un te notiekot šausmu lietas. Teicu, ka šeit palikušas tikai dažas meitenes, ka visi aizgājuši uz upi veikt kaut kādu sātaisku rituālu, lai viņi nāk un mani atsien, tad iesim un sauksim policiju. Vecāki uzreiz nāca man pakaļ, bet otrs vīrietis palika lejā sargāt.
Tad viņus visus kopīgi kailām rokām un zobiem saplosīja. Visi bija kaili un plēsa un koda kā vilku vai... haizivju bars... Otru vīrieti uzreiz apraka zem viena attālāka koka saknēm, bet vecāki, kuru asinis pludoja pa visu templi, tika uzskatīti par pārāk ļauniem, lai tos varētu rakt uzreiz. Viņus vajadzēja rituāli šķīstīt, lai viņu miesas kļūtu kokiem lietojamas un dvēseles nākamajā inkarnācijā nedzīvotu tādos maldos. Tika ierosināts pats spēcīgākais rituāls - dzīvības uzvara pār nāvi - sekss uz viņu asiņainajām miesām.
Pamodos es laimīga tāpēc, ka viss tas man sapnī likās ļoti skaisti, pareizi un svēti, bez vismazākajām šaubām. Likās, ka tiešām visi svinam uzvaru pār neprātīgumu un pašnāvniecisku dzīvesveidu, saprāta un mīlestības uzvaru pār nāvi. Es ļoti, ļoti mīlēju savu draugu un visus pārējos, kuri apkārt dejoja un dziedāja, kamēr mēs veicām rituālu. Nošķiedāmies ar manas mātes un tēva asinīm, laizījām tās viens no otra pirkstiem, un manī bija tāda dzīvības pilna eiforija, it kā mēs radītu Visumu vai vismaz pārradītu šo pašu augstākā, garīgākā un svētākā kvalitātē.
Pēc tam laimīgi un dzīvesprieka pilni noturējām aizlūgumu par visu triju dvēselēm, lai tās atrod savu ceļu uz apgaismību, noskūpstīju mātes un tēva vēsās lūpas, jūtot lielu mīlestību pret viņiem un skumjas par to, ka viņiem šoreiz nesanāca, un apbedījām viņus turpat zem tempļa koka saknēm, kā visspēcīgāko upuri. Visi bija laimīgi un mīlestības pilni, teica man paldies par šo upuri un es jutos kā meža karalis.
Pamodos ļoti apmierināts... apmierināta, un pēc brīža svētas pārliecības, ka sapnis bijis izcils un labs, sāku... domāt...
.
KUR TĀDAS ŠAUSMAS MANĪ RODAS???
.
Šis sapnis ir pat vēl briesmīgāks kā haizivju sapnis, kur es un mani draugi kā haizivjcilvēki plosījām gabalos vienu meiteni, kuras asinis bija narkotiskas un kura mīlēja sāpes, līdz visi pārdozējām un turpat nobeidzāmies blakus viņas izsvaidītajiem kauliem.
.
Eh... varbūt es tiešām esmu tumsas dvēsele, kā visādi personāži man apgalvo.