.
Bet vakardiena bija viena izcila diena. Vieni no pašiem labākajiem Vikkas svētkiem un viens no maniem mīļākajiem saietiem 62 saietu konkurencē. Maģija milzīgās devās, brīva izturēšanās un sirsnīga apkampšanās, nevēloties beigt šīs dzīres. Tas bija tiešām personīgi un dziļi. Skaisti. Pelde ezerā zem spožām zvaigznēm vispār kā punkts un izcila I. Tagad pēc rituāla man būs milzīga radošā enerģija un daudz attīstītu talantu :D
.
Bet ir izrādās grūši vienai smukai meitenei ar lielām krūtīm nūdistu pludmalē. Ja tevi kāds neapsargā, nāk klāt vairāki no tiem večiem, kas stāv prasti rokas iespieduši sānos un veras "tālumā". Daži no tiem ir tīri mierīgi, citi agresīvi izsakās, ka es esmu pārāk balta un man biežāk te jānāk, citi ir vispār kaut kādi psihi, kas nesaprot, ka neko te nevar dabūt, izņemot aplūrēšanu, un neatsienas.. eh. Tā jau man patika tur vienai, kāpēc ne. Bet ilgi nenocietos, kad pat sēdošai ar acīm ciet jogas pozā, man bija jāklausās kārtējais debīlais stāstiņš, ka "kaut kur draugi skatās no krūmiem, viņi neticēja, ka es ar tevi varēšu te tā iepazīties, nu, pasēdēsim pāris minūtes blakām, vai tev žēl vecam vīram" un tamlīdzīgi.
Phe.
Laikam šodien labi izskatījos, pat mājās pie Mego kaut kāds paplucis, bet vismaz jauns puisis gribēja iepazīties. Ak jā, bija īsi svārki :D Cik tas viss ir stereotipiski un sekli. Bet es jau iedomājos, ka man acīs varbūt bija īpašs mirdzums vai aurā īpaši skaista nokrāsa. Viņiem visiem bija negantas dvēseles, tā lūk.
.
Nu tad es devos kājām cauri Vecāķiem, Vecdaugavai un Vecmīlgrāvim līdz Trīsciemam, kur beidzot kāpu autobusā. Kājas lupatās, bet man pieder pasaule.
.
Es ļoti ceru... vispār ceru. Daudz ceru, bet nemaz neticu. Mīlu? Phe... jā, protams.