Ne velti manā dzīvē tik spēcīgi ienācis haizivs totēms. Nevajag man vairāk to visu, kā es esmu. Lai vai tas nozīmētu izgriezt pašas iemīļotāko daļu sevis, kāpēc man ir tā jācieš.
Lai iet ellē, kas tur vēl nav pabijuši. Jā, ilgojos, gaidu un ceru satikt viņus abus, bet lai ieskrienās, ja nevar atrast laiku, kāpēc man jāraud.
Un vispār... protams. Jā, labākais manas dzīves laiks ir neglābjami pagājis. Nav ko cīnīties pretim. Viss tas, kas bijis tik svēts un mīļš... tā man dzīve parāda, ka viss beidzies.
Pat tie, kas likās uz mūžu, pazūd un nogrimst. Man nav jāgrimst līdzi un jāsēro.
Kļūšu par haizivi, ja spēšu. Nespēšu, protams, un nav nekādas patiesības tajā, ko saku. Tikai tā nemitīgā sāpju sajūta un ilgas kļūt nejūtīgai.
Sēdēšu viena ar to sasodīto, pretīgo tējas krūzi un krāšu rūgtumu, kamēr tas mani beidzot laimīgi aplauzīs un saplēsīs. Beidzot.
Beidzot lai man top skaidrs, ka nevienam īsti neviens nav vajadzīgs, nav mīlams, tā visa ir tikai sasodīta, iluzora spēle.
Tā jau sen to zinu, bet esmu par dumju lai pieņemtu.