Meklējot bildīti ar Bastetu aizlūguma rituālam, es ierakstiju uz ātro meklētājā "bast wings", jo Basteta ar spārniem man patīk gandrīz vislabāk, un ko google? Izmet man attēlu vaicājumus vārdiem "best wings". Ok, tas būtu pilnīgi normāli, taču... tur kaudzēm ceptu vistu spārniņu. Nevis skaistākie spārni, kādi ir putniem, nevis labākie lidmašinu spārni, nevis veids, kā vislabāk pacelties spārnos... nē, cepti līķi, kaudzēm vien.
Pasaule ir skaista, bet arī pretīga un nožēlojama.
.
Otra lieta. Gāju es pa Rimi un domaju, ko man pirkt. Un pēkšņi atnāca atskārsme, ka ne tikai es dzīvoju tajā nākotnē, kad ir tehnoloģijas, kādu nebija, gan man bija, teiksim, 7 gadi. Es dzīvoju arī tajā nakotnē, kad vairs nav pieejama pārtika, kas nav indīga. Tā kā kopš bērna kājas es dievinu zinātnisko fantastiku, tad bieži skatos uz dzivi no tās viedokļa. Salīdzinu, kā bija tad, kā ir tagad, kā būs nākotnē... jā, tas nu ir noticis. Tu cilvēks ej pa veikalu, kur visur ir spožas krāsiņas un gaismiņas, un tev vairs nav, ko pirkt. Veikalā ir viens mazs plauktiņš ar "ekoloģiko pārtiku", kuru var atļauties tikai bagātnieki un kur produktu tāpat ir ļoti maz.
Jūs vispār saprotiet, ko tas nozīmē, ka šajā vienā plauktiņā ir "ekoloģiska pārtika"? Tas nozīmē, ka visa cita nav ekoloģiska. Viss, ko mēs pērkam un ēdam, ar ko mazgājamies un tīrām savu māju, ir neekoloģisks.
Es vispār neesmu no čīkstētājiem, ka dzīve slikta un viss iet uz galu, jo man ļoti patīk dzīvot. Taču man kaut kā pat slikti palika.
Mēs varam iedomāties antiutopisku grāmatu, kur cilvēki cīnās par izdzīvošanu, jo visa pārtika ir saindēta, vairs nav nekā, kas nekaitē veselībai, gaiss indīgs, ēdiens indīgs, ziepes indīgas, ūdens indīgs, pat meža zemenītei uzsviests virsū izsmēķis. Patiesībā jau vienalga - smēķē vai nē, tāpat tev ir 70% iespējamības saslimt ar vēzi.
Eh.
Nezinu, ko šodien tā. Vispār jau ir tik daudz labā, bet kaut kā šodien domas par kaut ko citu. Ka mēs JAU esam tajā sasodītajā antiutopijā, par kādām bērnībā es lasīju grāmatās.