Vienmēr es esmu jutusi sirds čakras vietā tādu kā spiedienu, kā kaut ko nepatīkamu, ko gribētos atplēst vaļā. Tas ir jūtams vienmēr, kad meditēju, kad esmu laimīga, kad mīlu. Dažreiz arī, kad ir slikti. Liekas, ka tur kaut kas ir tā kā ciet, kā savilkts kamols, kā muskulis sarauts krampī.
Šodien es viņu atkodu vēl par kādu solīti. Tas ir tukšums. Melnais caurums, kas velk uz centru visu, kas ir. Pat tīri fiziski šī sajūta varētu būt identiska, kā kad krūtīs būtu tukšums, kas velk pārējo miesu kā vakuumā uz sevi, tikai kaut kas to aiztur. Daļēji. Kā sūce kosmoskajā stacijā, tikai uz kādu centru. Liekas, ka tur kaut kur viss aiziet un pazūd, daļa pretojas un tā pretojošā daļa tiek traumēta, radot spiediena sajūtu.
Iepriekš man likās, ka tur kaut kas grib izlauzties, bet nespēj, taču nekad nespēju atrisināt šo problēmu, ne ar kādu maģiju, meditācijām un dziedināšanu, nekā. Tā velkošā sajūta ir daļa manis visu manu dzīvi. Laikam tā arī paliks, jo šī jaunā informācija nedod man vēl risinājumu, kā šo tukšumu atrisināt, ar ko to var vienreiz pabarot, lai tas justos paēdis un beigtu raut sevī iekšā visu, kas man dārgs.
Es pat īsti nesaprotu, kas tas ir - jūtams ļoti fiziski, tomēr nemateriāls. Kaut kāda fundamentāla sirds čakras deformācija, kas ir iedzimta...
Eh...