Nekā, šis ierodas, paziņo, ka Rīga viņam nepatīk, lai es viņu vedot uz laukiem, viņš grib atpūsties. Jāatzīst gan, ka cilvēks izskatījās tāds, kam jātpūšas, vai kas visu laiku kaut ko lieto. Nu, viņš dzīvē lieto gan, gan stipras zāles, gan narkotikas, bet es viņu neredzēju neko lietojam, tāpēc nezinu, kas ar viņu bija, bet viņš bija tāds jocīgi mierīgs un dažkārt īsti nesaprata, kas notiek. Mierīgs viņš nebija tad, kad es teicu, ka man nav īpaši, kur viņu vest, tad viņš man ievilka pa seju, bet, kad es viņam ievilku pretim ar alus kausu, tad asiņu pilna mute viņu nomierināja un viņš izskatījās vainīgs un nokaunējies.
Aizvedu viņu uz Dzirniekiem, kas kaut kāpēc sapnī bija sociālā māja ar daudz cilvēkiem, kam bija koplietošanas telpas. Nekā labāka man nebija, bet viņam bija vienalga. No sākuma Niklass ieslēdzās istabā un tur zāģēja ģitāru. No sākuma pārnestā, pēc tam tiešā nozīmē, jo no istabas izlidoja uz pusēm pārzāģēta ģitāra. Pēc tam viņš raudāja, ka viņam vairs nav jēgas dzīvot, jo kur viņš dabūs tik labu ģitāru, un izskatījās ļoti apmierināts. Tiesa, viņam bija vēl viena ģitāra un to viņš vālēja tā, ka visa māja bija augšā. Divos es neizturēju, atņēmu ģitāru, kas bija viegli, jo viņš bija salietojies, un izdzinu viņu ārā pastaigāties.
Svaigs gaiss viņam nāca par labu un mēs pastaigājāmies līdz pat Lielupei, skūpstījāmies, mīlējāmies visās pieturvietās, kuru tur pa vidu ir daudz, viņam tās pieturvietas likās ļoti smieklīgas. Godīgi sakot, es nezinu kādas ir pieturvietas Zviedrijā. Varbūt, ka tur ir tikai vilciens. Pie Lielupes viņš no ūdens izvilka savu pārzāģēto ģitāru - ļoti skaista sapņa maģija - un dziedāja man Without you theres no light at the end of the tunnel (teksts no vienas viņa dziesmas). Man viņš likās ļoti jocīgs un baigais susurs, tāds mīļumiņš, kas salietojies kaut kādus pretšizofrēnijas draņķus līdz pilnīgam stulbumam. Man godīgi sakot negribējās, lai fani vai vēl kāds viņu šitādu redzētu, es mēģināju viņu pierunāt nedzert jebko, ko viņš dzer, jo viņš kļūst par raudulīgu susuru, kad viņam jābūt nezvēram (vismaz uz skatuves). Viņš teica, ka izdzeršot vienu kursu un tad pārtraukšot, un ka viņš jau būtu mani nožņaudzis, ja nebūtu dzēris zāles. Es teicu, ka viņš būtu mēģinājis un viņš smējās tā, ka iekrita ūdenī un atkal pazaudēja savu ģitāru, par ko sāka raudāt. Es sāku viņam sist pa seju, jo man bija kauns, ka viņš var šitāds būt, un tas bija labs sākums vēl vienam kniebienam. Seksa ziņā viņš nebija vārgulīgs, kā es no sākuma biju baidījusies.
Nākamā dienā mēs gājām uz Dzirnieku slaveno Zoodārzu. Aha. Tur mēs gājām naktī, kur mūs ieveda mans draugs, kas tur strādāja. Bija jānirst caur kaut kādu dīķi, kas izgāja šajā pusē žogam un bija savienots ar citu dīķi Zoodārza pusē. Niklass briesmīgi ķēmojās un bāza rokas caur restēm, mēģinot pakasīt tīģerim aiz auss un es viņu lamāju, ka izbarošu viņa līķi surikātiem vai kaut kam tikpat necēlam, ja viņš te nomirs, bet viņu tas, protams, nenomierināja. Pēc tam viņš tēloja pingvīnu un iežāvās viņu baseinā, un es no tiesas sāku raudāt, jo man bija tik šausmīgs kauns, ka viņš ir tā nolaidies un pilnīgi vairs neatbilst savam imidžam. Tas viņu izbiedēja, viņš rāpās ārā no baseina mani mierināt un es teicu, ka ja viņš tagad arī sāks raudāt, es viņu nositīšu, bet viņš neraudāja, viņš mani kvalitatīvi mierināja un teica, ka viņam drīz būs labāk, ka viņš tieši ir meklējis klusu vietiņu, kur palietot zāles un atkopties, un ka viņš tic, ka es nevienam nestāstīšu, jo man tāpat neviens neticēs. Es teicu, ka man nav nekāda labuma kādam stāstīt, cik nožēlojams viņš ir, bet ka viņš man patīk arī tāds, un tad viņam gan sāka vilkt uz asaru, tāpēc es viņu iegrūdu atpakaļ baseinā, kur viņš tēloja beigtu, kamēr mans draugs tiešām satraucās un gāja vilkt viņu ārā. Tas izrādījās tikai paņēmiens drauga ievilināšanai viņa skāvienos un es gāju meditēt uz servalu, lai viņiem netraucētu. Servals bija jauks un būtu kaut ko teicis, ja viņam nebūtu kauns par Niklasa uzvedību.
Patiesībā tas bija jocīgi viņu uzrunāt uz "Niklass", jo parasti viņš tiek saukts uzvārdā. Šis vārds pastiprināja viņa susurīgumu.
Pēc krietnām divām stundām, kuru laikā es jau biju meditējusi uz visiem zvēriem pēc kārtam, klaigāšana pingvīnu dīķī paklusa un es gāju skatīties, vai kāds nav noslīcināts, bet nebija. Mēs gājām mājās, pa ceļam meklēdami ģitāru visos grāvjos, bet tā neuzradās.
Kad Niklass brauca prom, viņš neraudāja, viņš likās saņēmies un tajā dienā nebija dzēris zāles. Viņš toties bija vienkārši jauks un es neraudāju tikai tāpēc, lai nedabūtu pa ausi. Sapnī man nebija nekāda īsta, liela mīla pret viņu, tāpat man nelikās, ka viņu kādreiz vēl redzēšu, ja nu vien uz skatuves, bet tas viss tomēr bija jauki, un es jutos lepna, ka esmu palīdzējusi dižam mūziķim pārvarēt smagu dzīves periodu.
Pēc nedēļas man pienāca gara, gara un ļoti interesanta papīra vēstule, kas nemaz nebija čīkstīga, bet arī ne ļauna, un es ļoti priecājos, ka viņam viss ir kārtībā.
.
.
.
Nezinu, kāpēc es sapņoju šādu sapni. Man šis mūziķis ļoti patīk, bet vienalga dīvaini.
Lūk, kur viņš :)
http://www.youtube.com/watch?v=xg4C7ziq