Jau pirms ilgāka laika žurnālā izlasīju rakstu par to, ka cilvēkus uz priekšu virza tikai un vienīgi cerība un ticība, pozitīvā domāšana. Visi augstākie dzīvnieki zina, ka var nomirt, bet diez vai viņi zina, ka tas noteikti nenovēršami notiks. Drīzāk viņi par to tā nemaz nedomā. Viņi uzmanās un rūpējas par to, lai tas nenotiktu tagad, viņi rūpē sev barības krājumus, dara visu, lai dzīvotu, bet viņi nedomā par to, ka tas vienā reizē neko nedos, dari, ko gribi, uzmanies, cik gribi, strādā, cik gribi, tas vienreiz tāpat beigsies. Cilvēki gan zina, ka mirs, tiesa, liela daļa cilvēku iekšēji uzvedas kā dzīvnieki, es domāju, ka daudzi patiesībā nemaz netic, ka mirs, dzīvo, it kā tas nenotiktu
Rakstā bija teikts, ka cilvēki spēj kā suga izdzīvot ar šo mums zināmo faktu tikai tāpēc, ka patiesībā visas savas izredzes vērtē kā stipri augstākas nekā tās patesībā ir. Cilvēki kā suga tic, ka būs jau labi, ka gan jau paveiksies, ka gan jau sanāks, ka gan jau mani tas neskars un tieši tas ir mūsu izdzīvošanas pamatā. Ja cilvēkiem galvā būtu statistika, kā notiek patiesībā, cilvēki iznīktu viens un... nē, pat divi nevajadzētu, iznīktu uzreiz.
Tomēr esot cilvēki, kas pasauli redz vai nu tādu, kā viņa ir, vai arī vēl sliktāku. Lai vai cik tas nebūtu jocīgi, bet cilvēki ar iedzimtu vai ilgstošu depresiju ir kādā ziņā gudrāki par citiem - viņi... nē, mēs, redzam pasauli daudz pareizāk kā pārējie, objektīvāk.
Cilvēki dzīvo vienos sapņos! Jūs, cilvēki dzīvojiet vienos sapņos.
Cilvēki dzīvo sapnī par to, ka dzīvos līdz ilgām vecumdienām, lai gan liela daļa cilvēku tik ilgi neizdzīvo, sapņos par kaut ko īpašu dzīvē, lai gan lielākā daļa cilvēku tā arī nekad nepiepilda savus īpašos sapņus, nepaceļas virs vidusmēra. Cilvēki sapņo par to, ka gan jau kādreiz man būs nauda, māja, vīrs, bērni, slava, veselība utt, lai gan ļoti bieži tas nekad mūžā nepienāk.
Hmm, es vienmēr esmu bijusi citāda. Atceros vēl pašā bērnībā bija stāsts par vecu mūku, kas kaut kādas īpašas gudrības glabāja sevī, lai nodotu pirms savas nāves tālāk, un es biju šausmās - bet viņš taču jebkuru brīdi var nomirt, pilnīgi bez brīdinājuma, vienā mirklī, kā viņam nav bail, ka viss ies zudībā? Tā es vienmēr esmu domājusi. Mēs varam nomirt jebkurā brīdī, pat tieši tagad, bez mazākā brīdinājuma un izredzēm kaut ko mainīt.
Es kaut kā nespēju dzīvot iūzijās par to, ka būs labāk. Ja nav labi tagad, tad iespējams, ka nekad mūžā arī vairs nebūs. Tieši tāpēc es visu gribu tūlīt un tagad, jo es neticu nākotnei kā tādai. Man tādas var nebūt.
Es pilnībā apzinos, ka manas izredzes nodzīvot kaut cik veselīgi kaut vai līdz 60 gadiem ir niecīgas. 30% latviešu saslimt ar vēzi, zinājāt? Kā vispār var plānot uz priekšu savu nākotni, neņemot vērā šādu perspektīvu? Un visas citas slimības? Jeburš var zaudēt rokas un kājas, un kā tad tālāk dzīvos?
Man ir tā priekšrocība, ka es zinu, kā tālāk dživošu vai nedzīvošu, ja kaut kas tāds notiks.
Man cilvēku pozitīvā domāšana atgādina grūtnieču domāšanu, kādu novēroju. Jā,es plānoju bērnus un domāju par to visu, un man smiekli nāk par visām tām sievietēm, kas iedomājas, ka ja ieņēma, tad beigās būs smuks, vesels bērns. Aha :D 50% grūtniecību, ko diagnosticē 10 dienu laikā, nebeidzas ar veselu bērnu. Spontānais aborts, nepabeigtais aborts, ārpusdzemdes grūtniecība, kropls, slims, nedzīvs piedzimis bērns, zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms pirmajā pusgadā. Man liekas, ka lielākā daļa sieviešu neapzinās, ko dara, un pēc tam čīkst un nezina, ko darīt, kad kaut kas tāds notiek. Saka - nekad nedomāju, ka ar mani notiks kaut kas tāds.
Tūstošiem un miljoniem un dorši vien miljardiem pozitīvo domātāju tiek satriekti pīšļos un putekļos, zaudē visu, jo nav ticējuši, ka saslims, ka zaudēs, ka izšķirsies, ka NOMIRS.
Man cilvēku dzīve atgādina tādu grūtniecību. Vismaz 50% cilvēku piedzīvo fail savās cerībās jau līdz pilgadības sasniegšanai un izčakarē sev dzīvi tā, ka viņiem pat vairs nav cerību uz to laimīgo nākotni. Un vienalga tic un cer, vienmēr domā, ka būs jau labāki laiki, ka izdosies, ka kaut kas mainīsies, skatās uz to 1% veiksmīgo un laimīgo cilvēku un domā - ja viņš varēja, es arī varēšu. Blablabla :D
Lielākā daļa cilvēku, pat tādi, kam ir spējas būt kam vairāk par niecību, nekad neko nesasniedz, ko būtu vēlējušies. Jūs esat redzējuši cilvēku, kas vecumdienās saka - o, mana dzīve bija tik laba, esmu lepns uz to, sasniedzu daudz, piedzīvoju lielu laimi, varu mierīgi mirt? Nē, tādu cilvēku nav daudz.
Tas ir vienkārši apbrīnojami, kā 90% cilvēku domā par visu, es nespēju to saprast. Es laikam piedzimu ar apziņu, ka miršu un viss būs zaudēts. Es gāju skolā ar domu, ka varu nepabeigt, gāju studijās ar domu, ka tā var būt nepareiza izvēle, visās attiecībās pieļāvu domu, ka šķiršos, vienmēr zinu, ka man var piemesties ļauna slimība un izbojāt visu dzīvi, zinu, ka varu zaudēt kājas un rokas. Zinu, ka var uznākt karš, pasaules gals un citi prieki.
Citi liekas to nezina gan, vismaz ar to nerēķinās.
Secinājumi? Cilvēks ir viens pabrīnojams un brīnišķīgs radījums, godājams un cildināms. Ja var izdzīvot gan tādi depresīvi ļaunu paredzoši radījumi, kā es, gan arī visi tie miljardi cilvēku, kas pilnīgi nepareizi novērtē situāciju, kādā iekļuvuši - dzīvi, tad cilvēks patiesi ir dižena būtne.