Man laikam ir tāds lāsts kopš dzimšanas, ka mani vajā kaites, kas nav uz aci redzamas, un pat tad, ja ir redzamas, vienalga man netic, ka esmu slima un kaut ko nevaru. Varu puņķoties ar puņķi līdz zemei un klepot kā mēris, vienalga būs jautājums kāpēc istaba nekārtīga un kāpēc tas un kāpēc šitas, nemaz nerunājot par citam lietām, ko tiešām neredz. Ārsti tās pēc tam pierāda, bet pirms tam gadiem neviens netic un muld, ka nav jau tik traki un ko es tur izliekos.
Grrr, šī ir viena no pretīgākajām lietām manā dzīvē.
Patiesībā es bieži vien eju un daru par spīti zvērīgām sāpēm, no kurām citi pa grīdu kaukdami vāļātos, un cīnos ar to, lai muskuļi pakļautos gribai un neliktu man saļimt. Tas jau, protams, ir tāpat kā ar emocijām, kurš raud un kliedz, tas ir sāpināts, bet ja kāds vienkārši pasaka, ka jūtas sāpināts, bet histēriju netaisa, tātad viņam patiesībā nekas nekaiš. Stipri negodīgi, kāpēc nevar vienkārši ticēt, ka ja saka, ka sāp un nevar, tad nevar? :(
Vai tiešām jākrīt gar zemi un jāgaudo? Kāpēc saiedrība ir tā nodzīvojusies līdz primitīvam kurš skaļāk bļauj, tam taisnība? :(
Es pat nejautāju, lai mani pažēlo, lai gan tas arī būtu jauki, bet vismaz varētu nepieprasīt visādas ekstras, kad es knapi kājas velku. Tā jau kopš bērnības esmu nemitīgos kompleksos, ka nevaru tik daudz kā citi.