Ja es nesēdētu līdz četriem naktī, skatoties Draugus, tad es droši vien nejustos tik nožēlojami, bet no otras puses, ja es nejustos tik nožēlojami, es es līdz četriem naktī neskatītos Draugus.

Es uzreiz sākšu ar to, ka es ienīstu mēnešreizes, un tas izskaidros to, kāpēc man ir tāds garastāvoklis, ka gribas uzskaitīt nīstamo.
Es ienīstu sāpes, fiziskās, jā, tas ir šausmīgi, es nespēju iemācīties tās mīlēt, lai gan ticu, ka to var.
Es ienīstu to, ka nevar dabūt seksu vienmēr, kad gribas, un ka visvairāk gribas, kad nevar dabūt, un kad negribas, kad kāds cits grib dabūt. Šī disonanse ir neciešama.
Es ienīstu to, ka nespēju dzīvot bez citiem, fanātiski gribu tuvus cilvēkus apkārt.
Es ienīstu savu nesamierināšanos ar to, ka pasaule ir tāda, kā ir.
Es ienīstu to pretīgo pussaldo vīnu, kas garšo kā vismaz pussausais, ja ne sausais.
Jā, te raksta vīns.