Sagaidīju to smuki sataisījusies un ar augstpapēžu mauku zābakiem. Šaurajos, garajos svārkos, melni krāsotām actiņām un svaigi saīsinātiem matiem. Lai čūskīgāk. Melnās čūskas gadam man ir jābūt labam, citādi nevar būt.
Ko es ar to visu gribēju panākt?
Ne tikai to, lai Jaunajā gadā būtu skaista.
Šis ir Ļoti Lielo Plānu gads. Es tiešām nezinu, kas man izdosies, bet ir jānotiek, beidzot ir jānotiek. Ārā no kūtruma un bezspēcības sajūtas. Viss man var būt, un ja var, tad būs.
Ir pilnīga vīzija par to, ko vēlos savā dzīvē. Jocīgi, bet tā pienāca tieši slavenā 21. decembra priekšvakarā un nostiprinājās tieši šajā datumā un dienu pēc tā.
Varbūt ka tiešām 27. gadu vecumam ir kāda nozīme, jo tagad jūtos tā, ka zinu, ko vēlos darīt visā atlikušajā mūžā. Tas vairs neskan biedējoši, bet jūtu, ka ir jāapzinās - man nav priekšā visa mūžība šajā ķermenī. Kad būšu nodzīvojusi tik, cik esmu nodzīvojusi tagad, man jau būs 54 gadi, tas jau ir pāri pusmūžam. Man ir jāsaprot, ko tad es īsti dzīvē vēlos. Esmu gatava mainībai, bet man ir šobrīd pilnīgi skaidra vīzija. Ne jau detaļās, protams, bet diezgan daudz kas man ir skaidrs.
Patiesībā gandrīz nebūtu ticējusi, ka tuvākā laikā bez nožēlas tik droši atmetīšu daudzas iespējas. Vienmēr esmu jutusi, ka izdarīt konkrētu izvēli nozīmē arī atteikties no visām pārējām izvēlēm, un tieši tāpēc man ir bijis tik grūti kaut ko tā skaidri noteikt savā dzīvē kā mērķi, pat arī ne visā dzīvē, bet garos periodos. Arī šie mani mērķi, ko esmu izvēlējusies, varbūt nav uz visu mūžu, bet domāju, ka uz kādiem 20 gadiem gan varētu būt, un visticamāk, ka ilgāk.
Šajā gadā es vēlos tikt skaidrībā ar vairākām detaļām, kā arī saprast, kā tieši es varu panākt šo izvirzīto mērķu piepildīšanos, jo jāatzīst, ka manas vēlmes nav pārāk pieticīgas, lai arī daudziem tās varētu tādas likties.
Es nedomāju, ka jau būs iespēja ielikt pamatus vai vispārēji uzsākt darbību, bet ir skaidri jāsaprot - kā tad darīt, lai viss notiktu. Šobrīd tas liekas neiespējami, bet es bieži esmu atradusies situācijās, kurās piepildās kaut kas, kas ir licies teju neiespējams.
Vēl man ir skaidrs, ka savu mērķu vārdā esmu gatava upurēt gandrīz visu. Tas mani nedaudz satrauc, nezinu pat tieši kādēļ, bet tomēr - tā ir. Es nedomāju, ka man nāksies upurēt daudz ko, kas man ir svarīgs, jo viss ļoti labi savietojas, bet šis tas varētu būt. Un viena ļoti svarīga lieta arī, visas citas labi iet kopā. Bet redzēsim, no kā būs jāatsakās, kas būs jāmaina, tik zinu, ka tas būs tā vērts.
Ir mazliet dīvaini dzīvot ar tādu lielu mērķi, jo man nekad tāda nav bijis, pat, ja tas viss patiesībā dabiski izriet no manis. Nav nekā dīvaina vai ekstravaganta, viss pilnīgi dabiski man. Tomēr tik nepierasti. Patiesībā pat mazliet grūti - tagad vairs nevar čīkstēt, ka nezinu, ko gribu un bail izdarīt kļūdu. Visu zinu, tikai vēl ne kā dabūt to vēlamo, kā uzsākt, kur iegūt starta kapitālu, ar ko sadarboties un no kā izvairīties.
Bet būs, ir ticība, ka viss būs :)