Es tiešām mežonīgi mīlu metālu. Kaut kas tajā skaņā dara mani vienkārši laimīgu. Esmu ļoti jūtīga būtne, angļu vārds "sensual" laikam ir atbilstošāks. Mani mēdz piemeklēt izjūtas, kas mājo ne tikai limbiskajā sistēmā, mistiskā "emociju" čakrā, bet tās pārņem visu miesu un dvēseli. Metāls līdz šim ir vedis pie visdziļākās ekstāzes. Protams, mana saplūsma ar esamību mēdz izpausties ļoti dažādi, bet bieži vien citādāk kā par seksu nenosauksi. Mmm... tie lielie, tumšie, gandrīz melnie ķirši... bet nē, mūzika tomēr tūkstoškārtīgi pārspēj ēdienu un kaut kādā ziņā... seksu :D Nu, ar cilvēku. Varbūt, ja cilvēks skaisti dziedātu... :D
Mmmm... katra grupa ir atšķirīga, bet šī brīža goda pjedestāls sastāvētu no Tenochtitlan (pilnīgi un absolūti pirmā vieta, bez kādām šaubām), Chaostar (ok, nav metāls, bet sajūtas tuvu tam), un Spritual. Tiem sekotu Septic Flesh, Eluveitie, Betray my secrets un vesela plejāde citu brīnumu.
Pēdējā laikā - Shining. Uz ādas viņu nejūt gandrīz nemaz, varbūt nedaudz, kad ir klavieru solo. Shining plosās kaut kur pa iekšām, nedaudz pa mugurkaulu, muguras smadzenēm, varbūt kaut kur pa smadzeņu stumbru.
Tiešām interesanti, ka es tik daudz ko jūtu taisni ķermeniski. Tas laikam skaitās negarīgi :D Būtībā laikam nekādas mistikas - man ir jocīga veģetatīvā distonija. Tā izpaužas ne tikai negatīvās ķermeniskās sajūtās, kas ir citiem, kā beziemesla muguras un kakla sāpes, sirdsklauves, aukstums, reiboņi un citas, bet gan arī pozitīvā ziņā. Visas labās emocijas ir jūtamas miesiski.
Valoda šajā ziņā ir ierobežota, bet gribētos kādreiz salīdzināt ar kāda cita izjūtām.
Bet metāls - murrr :) Visgaršīgākais :)