Kā jau minēju, ir plusi un ir mīnusi, bet es sāku pierast. Ir viss kas dzīvē jāizmēģina. Patiesībā jau visas pārmaiņas ir uz labu, ne? Protams, ka nē, bet ir tādas, kas vienkārši tevi pabīda kaut kur tālāk, uz priekšu. Tās ir tās pareizās, un šīs, lai gan manis pašas negribētas, tomēr dod man daudz vairāk iespēju, nekā palikšana savā laimīgajā saliņā. Ir tik daudz kas interesants, ko izmēģināt, ko piedzīvot, pie kā pierast...
Jāpamēģina skriet cilvēku pilnā parkā pa asfaltu, jāpiedzīvo tas, ka nav jādomā, kad ir pēdējais transports no Centra, jāpierod pie nemitīgiem trokšņiem, un tādā garā. Interesanti.
Visgrūtāk būs pierast pie divvientulības, nemitīgas. Tas laikam būs visgrūtākais. Es esmu komūnas cilvēks, man nepatīk būt ilgi vienai. Man vajag kustību apkārt, tad man ir noskaņojums. Jau tagad gribas ciemoties un aicināt ciemos, visur kur iet, visu ko darīt.
Bet ir forši :)