Vienmēr, pat jāatzīst, kopš bērnības esmu sapņojusi par kādu Viņu, par kādu no daudziem, bet viņš ir viens no nozīmīgākajiem. Bērnībā viņš bija tāds kā tēva tēls, pusaudžu gados kā mistisks skolotājs, tagad gan kā viens, gan kā otrs, gan arī kā mīļotais vīrietis. Viņa galvenās īpašības, kas nemainās nekad, ir tādas, ka viņš ir pārāks par mani, viņš ir vecāks, lai gan tāds neizskatās, patiesībā viņam ir miljoniem gadu, un viņš ir ļoti, ļoti stiprs. Viņa vārds mainās, ļoti ilgu laiku viņš ir stādījies priekšā kā Sātans vai Velns, bieži vien kā Meistars, bet man liekas, ka tas īsti neatbilst viņa būtībai, es laikam tiešām ilgus gadus neesmu varējusi saprast, kas viņš ir. Pēdējos gadus viņš ir Hadess.
Es jau esmu šeit par viņu rakstījusi, viņš bieži parādās man sapņos. Viņš ir reizē pašpietiekams, un reizē es viņam esmu vajadzīga, un viņš tiešām ir augstāka būtne, tāda, par kuru nav šaubu, ka viņš ir attīstībā man tālu priekšā. Varbūt, ka tās ir līdzīgas izjūtas, kā mūķenēm pret Jēzu. Jo vairāk es pieaugu, jo vairāk manas jūtas pret viņu sāk atgādināt Svētās Terēzes ekstāzi, nevis kādu klasisku mīlestību pret Jēzu.
Nesen bija sapnis, kurā es no viņa bēgu, tiešām bēgu uz 100% procentiem, jo es zināju, ka viņš mani vajā, lai nogalinātu, un nebija tās domas, ka varbūt jābēg mazliet lēnāk... es bēgu, cik spēju, bet tikpat ļoti, kā es bēgu, es arī izbaudīju to, ka viņš mani noķer. Viņš mani noķēra kā nepaklausīgu bērnu, un bija tik maigs un mīļš, kad nesa mani uz sārtu. Es jutos tik ļoti laimīga. Arī viņš būtu miris, ja nebūtu varējis mani upurēt, tāpēc viņš mani ļoti novērtēja, bet tomēr viņš vienmēr ir attālināts, viņa dzīve ir daudz augstākā līmenī.
Manī patiešām mitinās vistīrākais Koras sindroms, kā to dēvē, bet man gan vairāk patīk grieķu vārds - Persefone. Sapni redzēju nedēļu pirms rudens saulstāvjiem un nolēmu, ka man vairs nav jābaidās, ka es apzināti viņu meklēšu. Nebaidīšos izprast. Viņš tāpat ir daļa no manis, kā Tetisa, tikai viņš ir vēl neapzinātāka mana daļa. Iespējams pat, ka nav manī vairs nekā daudz tumšāka.
Patīkami tieši pēc šī lēmuma saņemt dāvanā grāmatu par Persefones nolaupīšanu. Esmu izlasījusi trešdaļu, un tā ir laba grāmata. Nav ģeniāla, bet tā tieši sasaucas ar visu to, ar ko man saistās šis Viņš manos sapņos, jo es zinu, ka tiešā veidā viņam saiknes ar Sātanu nav. Vienkārši senāk tam nebija īstā vārda.
Un pēc tam meditācijā Vikkas saietā, kas notika tieši 23. - rudens saulstāvjos, dienā, kad mitoloģiskā Persefone nokāpj Hadesa valstībā, es izjutu šo brīdi jo spilgti - došanos tumsā, pie Viņa.
Tas viss ir saslēdzies vienotā, brīnišķīgā mana personīgā mīta ķēdē.
Pēkšņi atsākušies sapņi, lēmums vairs nevairīties, jo jūtos gatava, dāvanā grāmata no cilvēka, kurš ir vislīdzīgākais Viņam (tiesa, dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm nevar Viņam līdzināties vairāk, kā mazliet), saulstāvju meditācija... un dāvanā man uzdāvināja arī tādas jaukas svecītes, kuras dedzina, tās pārvēršas masāžas eļļā, un tad tās lej uz ādas :) Veselas trīs :)
Man patīk šis mīts, man patīk šī mistiskā sajūta, man patīk mans rudens un ieiešana pazemes valstībā. Pie Viņa.