Tātad, mēs devāmies ceļā ar autobusu, kas izbrauc 7.00. Tas ir nāvīgs laiks priekš manis. Biju spējusi nogulēt vien kādas 3,5 stundas, jo aiz satraukuma nespēju aizmigt. Esmu bijusi tikai Igaunijā un Lietuvā, kārtīgi ar kori, kur tevi autobusā visur aizved un vispār aprūpē, bet šis mani stresoja ne pa jokam, lai gan 100% zināju, ka gribu.
Uz Somiju izvēlējāmies braukt tāpēc, ka tur ir akvārijs - lielais, kur iet caur tuneli un apkārt peld zivis. Un arī tāpēc, ka man Somijā bija ļoti laba vēstuļu draudzene. Bija, jo nu tā ir arī dzīvē sastapta draudzene. Mēs ar Siniannu iepazināmies kādā vikāņu forumā, laikam www.witchvox.xom, viņa man atrakstīja, ka vēlas sev īstu, papīra vēstuļu draudzeni. Man tas likās ļoti interesanti un sākām sarakstīties, bet abas esam izklaidīgas, tāpēc sanāca pareti vēstules un grēkojām feisbukā. Bija ļoti interesanti, ļoti daudz ko interesantu izrunājām. Kad pateicu, ka braukšu uz Somiju, viņa piedāvāja palikt pie sevis.
Tātad, braucām uz Tallinu, un šī bija tā reize, kad man tik ļoti nāca miegs, ka kādu pusotru stundu no 4,5h es nogulēju, lai gan parasti to nespēju autobusā. Sliktā lieta bija tāda, ka man laikam ir kaut kāds kreisais tarifu plāns un Igaunijā man zona pazuda un tā arī neatgriezās. Labi, ka Koka telefons strādāja, citādi būtu milzīga problēma.
Iebraucot Tallinā, bija redzams rajons, kas uz 99% atgādināja Mežaparku, nu identiski (iespaidu bojāja tikai zīmes igauņu valodā).
Tallina iebraucu diezgan atpūtusies un sākām meklēt ostu. Tallinā esmu jau bijusi, bet tikai vecpilsētā, un tā man patika, bet arī citi rajoni likās jauki un interesanti. Sajūta gan gandrīz kā Latvijā. Cilvēki bija visai izpalīdzīgi un mēs ātri atradām ostu, pa ceļam apēduši ļoti lētus hesburgerus, lētākus, kā pie mums.
Biju stresaina, bet kuģi atradām un viss bija kārtībā. Baltic Princess gan izrādījās kā Būtla Resnpakaļa (ļoti apaļa laiva ar tendenci iet uz priekšu izcili lēni Dž. Darela grāmatā). Tur bija viss, kā biju domājusi apmēram, man patika uzturēties ārpusē, pie borta, jo esmu ļoti maz, jāsaka - divreiz, pirms tam braukusi ar prāmi, un tikai pāri Kuršu jomai Lietuvā. Interesants bija moments, kad prāmis Superstar (nejēdzīgā, riebīgi oranžā krāsā), kuru bijām atstājuši ostā, panesās garām tādā ātrumā, it kā mēs brauktu nevis vienā, bet pretējos virzienos. Kā nekā BP velkās pāri Botnijas līcim 4h, kas ir tāds ātrums, kā ar autobusu no Rīgas līdz Tallinai (neskaitot pusstundu, kas vajadzīga, lai tiktu līdz Rīgas centram no Juglas.
Tuvojoties Helsinkiem (kuru ostā rāmi un jau sen stāvēja Superstar), parādījās ļoti daudz jauku šēriņu, uz dažām bija bākas, uz citām jaukas pludmales mājiņas. Visur kaijojās milzīgos daudzumos. Skats bija ļoti interesants, neesmu redzējusi iepriekš tādas jūras saliņas. Kā uzzināju vēlāk, šī vieta pie Helsinkiem, ir vienīgā, kur esot jūra, kur var redzēt līdz horizontam (šērs ir salīdzinoši mazas). Citur visur ir tas, ko mēs, latvieši, neatpazītu kā jūru, bet domātu, ka ezers. Pie mums ir pierasts redzēt līdz pat horizontam jūru vien, bet pie viņiem ir tā, ka jūra ir redzama līdz apvārsnim tikai no attālākām salām. Dažās vietās ir pat tikai 100m jūras un atkal liela sala.
Helsinkos bija sarunāts palikt pie puiša vārdā Adrians, kurš ir vācietis un nerunā somiski. Viņu atradām koučsērfinga mājas lapā. Tallinā nespējām nevienu atrast, kur palikt, bija doma izbraukt ātrāk un palikt tur vienu nakti sākumā vai beigās, bet nekā. Vispirms bija jātiek līdz vietai, vārdā Karhupuisto. Adrians bija teicis, lai braucam ar 9. tramvaju, un neesot pārāk tālu. Aha, ar tramvaju varbūt, bet mēs nospriedām, ka ja jau nav tālu, nu tad iesim kājām (bija aizdomas, ka tramvajs dārgs, kas atpakaļceļā izrādījās taisnība). Gājām un gājām un beigās sāka likties, ka kaut kas nav kārtībā. priekšā nepielikta plusiņa dēļ nespējām sazvanīt ne Adrianu, ne Siniannu. Man uzmācās panika, jo, pat ja mēs atrastu tādu pieturu, kā man sadabūt Adrianu, es nezināju. Pa ceļam pētījām helsinkus un man patika, patiesībā mēs daudz redzējām, jo izgājām gandrīz visiem Helsinkiem cauri. Ja jums liekas, ka Helsinki ir liela pilsēta, jūs maldāties. Man bija doma, ka tā taču ir lielas zemes galvaspilsēta, tiem jābūt lieliem, bet Helsinki ir kāda labi, ja trešdaļa no Rīgas. Tajā dzīvo apmēram 500 000 cilvēku, bet iemesls, kāpēc tie teritoriāli ir tik mazi, ir tāds, ka Helsinkos vispār nav privātmāju un arī mazdzīvokļu mājas ir ļoti maz. Lielākā daļa Helsinku māju ir daudzdzīvokļu monstri. Katrā ziņā tā ir ļoti pilsētīga pilsēta, tiesa, arī pietiekami zaļa, un ar ļoti plašām ielām, nav sajūta, kā iespiestam starp lielām sērkociņu kastītēm.
Liela atšķirība, kas uzreiz dūrās acīs, ir klintis. Tās ir visur. Caur tām iet tuneļi, uz tām stāv mājas, Helsinki vispār ir visai nelīdzeni.
Ieklīdām stacijā, pielikām Somijas kodam plusiņu un beidzot sazvanījām Adrianu, bet man uznāca histērija un es nespēju parunāt angliski, lai gan nu jau sen patiesībā man nav lielu problēmu ar sarunvalodu. Neko, galvenais, ka viņš bija sazvanīts un mēs devāmies tālāk. Beidzot sameklējām vajadzīgo pieturu un sazvanījāmies. Adrians bija ļoti laipns, deva mums atpūsties, un tad piedāvāja doties uz uguņošanu. Tas neesot kaut kam par godu, bet gan tāpēc, lai sešas uguņošanas firms mērotos spēkiem, tāds kā konkurss. Atpūtāmies, sapirkāmies ļoti dārgas un ne pārāk labas bulkas, paspējām mazliet uzvesties kā barbari un dzērām jogurtu no pakas, atsakoties no glāzēm. Adrianu tas mazliet satrauca, bet kopumā viņš bija mazrunīgs, bet izpalīdzīgs.
Devāmies cauri ļoti jaukai zaļajai zonai uz jūras malu, tas ir tāds kā mazs fjordiņš dziļi iekšā pilsētā. Pa ceļam apskatījām olimpisko halli, laikam 50 kaut kurā gadā tur bija olimpiāde, man patika redzēt vietu, kur degusi olimpiskā uguns.
Mani ļoti uzrunāja arī komponiska Sibēliusa (es pat uzreiz pateicu, ka tas ir viņa) piemineklis. Man par kaunu, es nezināju, ka tas ir Helsinkos, bet atpazinu. Tas ir veidots kā ļoti daudzas ērģeļu stabules, daudz skaistāks par kaut kādām apnicīgām statujām stulbās pozās. Tās ir sudrabainas stabules, ar rakstiem un bez rakstiem, pa pusei it kā korodētas, citas gludas. Bija jau tumšs un piemineklis izgaismots, man tiešām patika, lai gan citādi visādi pieminekļi man parasti derdzas (kapu ir labi, bet tās statujas bieži ir neglītas publiskās vietās un daudzas atgādina Ļeņinus).
Satikām Adriana draugus, bet viņi baigi čupojās savā starpā un godīgi sakot, viņiem par Adrianu laikam arī likās tāpat, kā mums, ka viņš ir jauks, bet stipri garlaicīgs.
Uguņošana gan bija ļoti laba, ar mūziku, profesionāla, krāšņa. Man vispār patīk šitā lieta, Latvijā ir bijušas līdzvērtīgas, bet šī ar bija ļoti laba. Pēc tam vēlā naktī vilkāmies atpakaļ un es jau vairs labi, ka nejutu kājas. Kulšanās cauri visiem Helsinkiem, pēc tam pusotra stunda vienā, pusotra otrā virzienā... tas man vismaz garantēja labu miegu.
Adrians mums iedalīja ļoti jauku istabu ar divguļamo gultu un es ātri nolūzu. No rīta visa biju pārņemta ar akvārija apmeklējumu un jutos traka. Vistrakākā es jutos, kad lielais atrakciju parks, kur atrodas Seelife, izrādījās lietus dēļ ciet. labi, ka sazvanījām akvāriju un tas tomēr bija vaļā, tikai ne pieietams pa galveno ieeju. Man uz rokas uzspieda jūraszvaigznītes zīmodziņu, un...
Man bija jāsaņemas, lai pārkāptu slieksni. Vilcinājos un sakopoju spēkus, jo mana galva bija pilna visādu gaidu un priekšstatu, un tie visi bija pa lielam patiesi! Tas ir kaut kas fantastisks un es iesaku visiem apmeklēt šo vietu, ja esat Helsinkos. Domāju, ka patiks arī tiem, kas it kā par bioloģiju ne pārāk interesējas. Ļoti skaista, izklaidējoša vieta, kur var arī šo to uzzināt, ja ir vēlme. Jāsaka laba lieta par mūsu pašu Dabas muzeju - ļoti atgādināja pēc dizaina. To nevar sīkāk aprakstīt, tas ir jāredz, vienkārši fantastiski! It sevišķi haizivis un murēnas, milzīgos akvārijos, dažāda stila ekspozīcijas, medūzu spoguļistaba, arktisko zivju ekspozīcija... nu vienkārši skaisti, iedvesmojoši, visa dabas dažādība. Izgāju visu divas reizes.
Bija ļoti nepatīkams starpgadījums - Koks mani fotografēja pie arovanas akvārija, un bija vienīgā saskarsme ar latviešiem Somijā - ienāca divas paresnas latviešu mātītes, no kurām viena uzreiz nelabā balsī ieķērcās, ka te nedrīkst fotografēt (droši vien, ka angliski tā uzbļaut viņai nebūtu drosmes), bet otra tikpat bļaurīgā balsī pa visu telpu nobrēcās, ka ar zibspuldzi tikai nedrīkst (kas ir taisnība). Visi paskatījās, protams, ka nesaprata, bet iestājās nepatīkams klusums. Jāsaka, ka nebija labākais veids, kā izdzirdēt tautiešus, bet nu nemaz nepārsteidza.
Jau no paša sākuma bija tik laba sajūta, ka visi cenšas cits citu palaist garām, nekāpj uz veloceliņa, negrūstās un nebļaustās. Pilnīgi neticami. Lielākā daļa smaidīgi, priecīgi, pilns ar velosipēdistiem un ļoti daudz cilvēku sporto, skrien. Patika nepārspīlētais pieklājīgums. Ļoti labi jutos uz ielām.
Tad nu devāmies uz staciju un... nošokējāmies līdz nemaņai. Izrādījās, ka vienā virzienā biļetes līdz Turku (kā no Rīgas līdz Ventspilij apmēram), maksā ap 45ls divām personām. Zvanīju Siniannai, prasīju, vai tas normāli vai kaut kāds ekskluzīvais vilciens. teica, ka visi tā maksā, autobuss tikai pa kādiem 2e mazāk. Tas mani nošokēja, bet mums tāpat vairs nebija, kur palikt, un gribējās satikt Siniannu, tā nu pirkām un devāmies... bet tas ļoti iedragāja budžetu, ļoti. Es, muļķe, vilcienu biju ierēķinājusi kategorijā “vispārēji izdevumi”, bet maksā viņš kā prāmis.
Tiesa, vilciens bija ļoti mājīgs un ērts, ar jauku tualeti, ko es vilcienos ļoti novērtēju, un tas bija stipri divstāvīgs un pārsteidzošs.
Ceļš līdz Turku veda caur diezgan mazapdzīvotām platībām, bija pilsētiņas un ciemi, bet tā daudz meža, daudz pļavu un tīrumu, diezgan līdzīgi Latvijai, ja ne milzīgās klinšu masas, cauri kurām bieži braucām kā pa tuneli.
Bet par Turku piedzīvoto nākamajā ierakstā...