Šodien pirmo dienu emocionāli nolūzu. Pamanīju, ka ir nocirsts mans mīļais, mazais ķiršu kociņš un plūškociņš. Ķirsi vēl šīs vasaras beigās apgriezām, atbrīvojām no nokaltušajiem zariem un ēdām garšīgās ogas... To vēl izturēju, tāpat vairs nav mans, bet, kad ieraudzīju, ka kaķu nīšana ir materializējusies tajā, ka virtuves palodzes kaķu groziņš ir nogrūsts malā un piekrauts ar mantām, tiešām salūzu. Sēdēju ārā pie mīļākās ābeles, raudāju, un domāju - cik ilgi man vispār vēl būs iespēja iziet ārā paraudāt?
Tiešām cerēju, ka visas pārmaiņas jeb, kā citiem liekas - tikai nepieciešamie sakārtošanas darbi, notiks, kad es jau būšu prom, bet nu jau pat sodsāls trauks jau ir nevēlams un tiek aizvākts. Protams, ka viss notiek bez manas ziņas.
Jā, sajūta, ka tiešām sirdi kāds plēš laukā, bet es nevaru dzīvot kā otrās šķiras cilvēks, kā derdzīgs, pretīgs radījums, kas tur pretīgus, smirdīgus lopus. Tiešām nesaprotu cilvēkus, kas visu risina caur kliegšanu, ņirgāšanos, pazemošanu, nicināšanu un tādām lietām. Ar tādiem nav iespējams sadzīvot, un tāpēc jāizmanto pēdējās divas nedēļas pirms pārvākšanās - iespējams, pārvākšanās kaut kur "zem tilta", lai izraudātu visu, kas mani piesaista šai vietai. Atpakaļceļa nav un nebūs.
Dažreiz jau liekas, kāpēc gan? Bet nu neko, es zinu, ka pārdzīvošu un ceru, ka pa šīm divām nedēļām tiešām izdosies, tiešām ceru, ka izdosies... atrast kaut ko, kas būtu mājas. Jo šī vairs ir tikai kaut kāda māja un atmiņas.