Laikam jāsaka paldies dzīvei par Somijas braucienu, jo tas, iespējams, ir pēdējais skaistais notikums manā dzīvē uz ļoti ilgu laiku. Būtībā, sanāk tagad, ka esmu gandrīz uz ielas, esmu izdarījusi milzumu milzīgu kļūdu, paļāvusies uz tiem, uz ko nekad dzīvē nevajadzēja, un būtībā muļķīgā kārtā uzkāpusi uz grābekļa, uz kura vismazāk ticēju, ka uzkāpšu.
Bet man ir liels prieks, ka Somijas brauciens tomēr notika. Jutos patiesi laimīga. Kas tālāk?
Būtībā es nemaz neredzu tālāk. Es neredzu nevienu iespēju, kas būtu tā vērta, lai to piedzīvotu. Vienmēr jau var cerēt uz brīnumu... bet vai man ir tam spēks, nezinu...