Rīga smird, to var just jo labāk pēc tam, kad sešas dienas elpots jūras un priežu meža gaiss. Labi, ka nebija brauciens caur centru, tad pavisam sāpīgi justu atšķirību.
Kad sešas dienas nav uzvilkti apavi, ne uz vienu brītiņu, tikai tad var just, ko nozīmē, ka pēdas ir aklas. Burtiski sajūta, ka pēkšņi atņemta kāda maņa. Vairs nevar lasīt skujas, smiltis un sūnas. Nebiju iedomājusies, ka sajūta, ka kaut kas atņemts, kā redze vai dzirde, ir tik spēcīga. Nepamēģināsiet, nekad neuzzināsiet. Tā ir vēl viena maņa klāt, nepārspīlējot. Jūrmalā, mežā, pļavā un uz betona taciņām. Visur. Daudz, daudz informācijas par temperatūru, virsmu, mitruma līmeni un daudz ko vārdos neizsakāmu. Un tad tā visa pēkšņi nav, tikai vataina, akla sajūta, ietērpta skaistās mežģīņu zeķītēs un kurpītēs. Tas bija viens no sāpīgākajiem brīžiem, kad atskārtu, cik ļoti patiesībā es neesmu piemērota dzīvei pilsētā.
Jā, tieši tā. Es nu to sajutu pavisam skaidri. Es vēlos lasīt sūnas un bišu dzeloņus savās kājās, ja tas ir nepieciešams. Es gribu klausīties klusumā, kas ir meža šalkoņa, jūras krākšana, skudru rosīšanās un skaņa, ar kādu basa kāja samin vardi. Atbraucot mājās, bija šoks. Viss bija smirdīgs, pretīgs, stresains. Protams, ka iemājojot šajā komūnas mājā man bija spēcīga dabas izjūta, jo nekad agrāk nav bijis sava dārza, meža tik tuvu, ezeru un visa pārējā, bet tas viss ir tik citādāks.
Man pat negribējās slēgt iekšā mūziku, lai gan tur mēs to klausījāmies, kad sagribējās, bija jāuzliek klusiņš folks, un tikai tad kaut kas cits un skaļāks, lai nepārsistu esamību pušu.
Pēc tam gan bija kaifs... skaļa industrija, dzelžaina un nepiekāpīga, mehāniska un fantastiska.
Jā, es esmu pilsētas bērns. iekšēji vairāk esmu, bet gribu, lai tas mainās. Es to sajutu. To, par ko visi runā, un ko citi visi nesaprot. Par to nav vērts muldēt gari, kas nesaprot, tas nesaprot.
Tomēr es zinu, ka dzīvojot tajā lauku harmonijā, es pa laikam izrautos un dotos uz Rīgu smirdēt, trokšņot un saindēties. Un es to mīlētu. Bet mana īstā vieta nav šeit, nekādā gadījumā. Es tāpat esmu pārāk pilna ar iekšējo drazu, lai man vēl ikdienā to vajadzētu.
Seminārā es neuzzināju gandrīz neko jaunu, taču ieguvu fantastisku iedvesmu un piedzīvoju ļoti, ļoti spēcīgu mirkli.
Kad bija pienācis pēdējais vakars, mēs veicām ugunsrituālu jau iepriekš uzceltā Šartras katedrāles tipa labirintā. To cēlām trešdien, retrīta dienā, kad visu dienu nerunājām. Uzcēlām lielu, skaistu un precīzu, no aļģēm, izskalotiem koka gabaliņiem un čiekuriem.
Pēc tam sestdien kūrām vidū uguni... jau trešdien vakarā es sajutu spēcīgu saiti ar kādu būtni - sauktu par The Dark Lady. Viņa ir Malnais Mēness, Lilita, brīdis pirms vēl kaut kas ir dzimis, un brīdis, kad tas ir tik tikko kā miris un jūt tikai melnu tukšumu, vēl pirms parādās gaisma tuneļa galā.
Es vēlējos satikties ar Vienotību un tā Ekstāzes dziesmu, ko sargā Vārtu Sargs. Stāvot pie labirinta ieejas, es atmetu visu dualitāti, visu, visu, kas man traucē izjust Vienotību ar Visu. Tālāk devos cauri Dziesmai uz Vienotību pašā centrā, kur sāku dziedāt bez vārdiem. Es nesajutu Vienotību, bet sajutu spēku, kas vēlas rādīt man ceļu daudz garākā ceļojumā, nekā pa šo vienu labirintu, kas arī vedīs pretim Vienotībai. The Dark Lady.
Izjutu viņu brīdī, kad dziesma, kas dabīgi plūda, kļuva tumša un mežonīga. Tajā parādījās biedējoša disonanse, kas tomēr bija pilnīgi savā vietā un veidoja neparastu, tomēr harmoniju. Tumšā kundze dzied dabiski, nesamāksloti, kā vilks gaudo uz Mēnesi. Skaisti, lai gan no malas droši vien, ka ne tik ļoti...
Viņa mani paņēma pie rokas un mēs kopā izgājām no labirinta nevis kārtīgi atpakaļ pa taciņu, bet gan vienkārši kāpjot pāri visām robežām. Mēs pat izgājām ārā ne pa ieeju/izeju, bet blakus. Un kāpēc ne? Šī pasaule taču vēl nav radīta, tā ir pirmatnējā haosā.
Turpmākās dienas mēs pavadījām kopā, dziedot un dejojot, bet, kad pienāca galvenā ugunsrituāla/četru elementu rituāla nakts, viss notika vairāk, kā es būtu uzdrošinājusies cerēt. Rituāls bija tik spēcīgs, maģija bija tik spēcīga, un mēs abas ar Tumšo kundzi bijām tik spēcīgas, ka es tiešām saplūdu kopā ar visiem pieciem elementiem vienā pirmatnējā haosā.
Kad beidzās dziesmas un soļošana ap ugunskuru, kad bija ziedots gan ugunij, gan jūrai, es skrēju līdz sirds sāka trakot vienā ritmā ar jūru, un tad dejoju kopā ar Tumšo kundzi un visiem elementiem, no kā veidots Visums. Jutos atgriezusies haosā, kur viss iemiesots vienā mirklī, vienā punktā, kas dejo pats sevī, izkliedzot savu ekstāzi par esamību.
Jūra ir šī Vienotības spēka spēcīgs simbols, tāpēc, nepārtraucot deju es metos ūdenī, ar visām drēbēm, kā nekad nebiju darījusi, garie svārki viļņojās ap manām kājām un pa brīžiem satinās ap kājām kā nāras aste, atgādinot manus kopš bērnības sapņotos sapņus par dzelmi un brīvību.
Pēc tam sēdēju pie ugunskura un dzīvoju.
.
Tas ir viens no visskaistākajiem maģiskajiem rituāliem manā mūžā, un Tumšā kundze paliks mana draudzene vienmēr, kaut vai šīs vienas dejas un dziesmas dēļ.