Vienīgi tieši šobrīd nomoka pārdomas par sinhronitātēm - viena saruna, kas vakar notika divas reizes, vēl nebūtu nekas. Par vienu un to pašu lietu ar diviem pilnīgi nesaistītiem cilvēkiem. Pie tam tēma ir pietiekami specifiska, lai tā būtu jocīga "sagadīšanās". Runa bija par to, cik dažkārt erotiski un īpaši ir brīži pirms tiek pārkāpta robeža starp "draugs", "paziņa", "kaut kāds random cilvēks" uz tā saucamo "kaut kas vairāk" (lai gan es atsakos to atzīt par kaut ko vairāk, kā, piemēram, īsta draudzība). Tieši pirms, kamēr vēl it kā nekas nav. Kad pamazām un pēc tam arvien kvēlāk lēkā dzirksteles.
Labi, tas vēl nebūtu nekas.
Bet vakar un šorīt no rīta man nācās jau trešo reizi dzirdēt, ka es bieži iemīlos, un vēl ļaunāk - otrajā un trešajā reizē man pat acīs tika pateikts tas, ko es pati atbildēju pirmajā reizē - ka tas jau neko lielu nevienam nenozīmē, izņemot man pašai, jo nekāda aktīva rīcība bieži neseko, un, pat ja seko, tad tikai vairāk kā izklaide. Otrajā uz trešajā reizē tas tika man pašai tā teikts, pilnā tekstā, un es sapratu, cik tas pretīgi skan un cik ļoti neatbilst visam, ko es pati par to jūtu un domāju.
Bet kāda nozīme, kā citi to saprot? Man ir svarīgi, kā es pati to izjūtu.
Un man tas viss, kaut simto reizi, ir pa īstam un ar vislielāko nopietnību, pat tad, ja es to visu saku ar muļķīgu vieglumu un cinisma piesitienu.
Var būt reizē smieklīgi, paviegli, ciniski un ar "kā ir, tā ir" noskaņu, bet tomēr visīstāk un patiesāk, un nozīmīgāk, kā jebkas cits.
Es ticu, ka attiecības ar cilvēkiem ir tā lieta, ko var paņemt līdzi debesīs. Vai ellē.