Sapņa sākumā biju pasīvs vērotājs kaut kur no griestu puses. Jāpiebilst, ka šis ir viens no ļoti, ļoti retajiem sapņiem, kad es nezinu, ka sapņoju, tādu man ir ļoti maz. Lielākajā daļā man ir vismaz nojausma, lai gan ne vienmēr spēju ietekmēt to, kas notiek.
Telpa bija kāda laboratorija, kurā stāvēja mazliet veclaicīgi, kā no 20.gs sākuma tērpies kungs un maza meitenīte normālās bērnu drēbēs. Viņš stāstīja meitiņai, ka ir radījis pirmo īsto mākslīgo intelektu, kaut ko sailonam līdzīgu, kurš nu jau ir tiešām identisks cilvēkam. Tiesa, šim cilvēcīgajam robotam nav nekādas pieredzes, tāpēc nevarētu teikt, ka viņš reaģēs pilnīgi cilvēcīgi, taču tam ir ieprogrammēta valoda un cik iespējams - zināšanas par pasauli un to, kas viņš pats ir.
Tas likās interesanti un es pārlecu uz šo zinātnieku. Jutu, ka viņš ir ļoti lepns par savu radījumu un caur viņa acīm skatījos uz to. Tā bija jauna, skaista vīrieša galva, pieslēgta pie statīva, gluži kā varētu iedomāties profesora Dovela galvu. Tikai šī bija diezgan tumšā, zaļā šķidrumā, nevis gaisā. Izskatījās ļoti skaisti šajā slīkonīgās krāsās ūdenī, kā plīvoja viņa pusgarie mati. Viņam acis bija ciet, viņš vēl nebija palaists.
Jutu, kā zinātnieks domā par to, kā gan šis radījums, kurš tiešām ir gluži kā cilvēks, reaģēs uz palaišanu. Viņš domāja, ka varbūt meitu nevajadzētu laist pie šī brīža, tāpēc viņš teica viņai, ka šis jaunais robots varētu nobīties, ka telpā ir pārāk daudz cilvēku, tāpēc pasauks viņu vēlāk. Meitenīte, kam rokās bija dzeltena zaķa rotaļlieta, devās projām un pa citām durvīm zinātnieks pasauca asistenti, kas visu ierakstīs un citādi palīdzēs.
Uz mazu brīdi ielecu asistentē, bet viņa bija garlaikota, kas man likās zaimojoši pret tādu brīdi, tāpēc atgriezos zinātniekā. Viņš trīcošām rokām nospieda kādu slēdzi un puisis pamodās. Jutu domu, ka viņš ir pilnīgi kā īsts, vienīgi pašam sākumam viņam ieprogrammēta pozitīva sajūta par savu esamību, kas pamazām trīs dienu laikā izzudīs, dodot vietu īstām emocijām, lai varētu vērot, kā cilvēks reaģētu šajā situācijā.
Zinātnieks sveicināja šo cilvēku, ko sauca par Džeku, jo domāja, ka tas ir viens no parastākajiem cilvēku vārdiem (sapnis norisinājās angļu valodā, droši vien, ka nepareizā). Džeks skatījās apkārt un atbildēja uz sveicienu. Viņš bija mierīgs, jo viņam patika, ka viņš ir radīts.
Tālāk notika gara, interesanta saruna, kuru es nespēju aprakstīt, jo visu vairs neatceros. Bet Džeks bija apburošs, viņš bija radīts kā vidējais cilvēks, ar vidējām cilvēka emocijām, bet viņa pieredze sākās no šī brīža, turpinot attīstīt viņa raksturu kā jau kuram katram cilvēkam - neparedzamā virzienā. Viņš bija ļoti mierīgs, bet es jutu viņā kaut kādas eksistenciālas skumjas un man bija nojausma, ka viņš nejūtas tik labi, kā varētu, pat ar visu ieprogrammēto.
Es ar drebošu sirdi pārlecu uz viņu un jutos iemīlējusies, viņš bija apburošs, rāms, dziļdomīgs un ļoti, ļoti jauks, labvēlīgs robots. Viņā bija kaut kas tik ļoti īsts, ka nespēju viņu uztvert kā nedzīvu, no pirmā brīža jutu, ka viņš ir visdzīvākā būtne, kādu zinu, par spīti tam, ka ir izveidots. Viņš jau bija personība un es nezināju kā, bet viņš bija absolūti unikāls par spīti tam, ka bija ieprogrammēts kā vidējais statistiskais cilvēks.
Tad bija garš pārlēciens, ar dažām epizodēm pa vidu, it kā kad grāmatā būtu gājis reālais laiks - viņš teica to, un notika tas, un pēc tam viņa teica to, un viņš darīja to. Un tad sāktos pārstāsts - un tā viņi pētīja Džeku dienu un nakti, un nedēļām ilgi, un viņš sadraudzējās ar mazo meitenīti - zinātnieka meitu, un asistenti, un arī zinātnieks viņu iemīļoja. Visvairāk Džekam iepatikās ideja par kāršu spēli, bet viņš nevarēja to spēlēt, jo viņam nebija roku, un viņš nevarēja turēt kārtis tā, lai citi neredz. Citas runājamās spēles, kur var mest kauliņu viņa vietā vai tamlīdzīgi, viņš spēlēja.
It kā jau bija pagājušas vairākas nedēļas un vēljoprojām Džekam patika tas, ka viņš ir, bet viņā bija skumjas, ko redzēt no malas nevarēja, bet ielecot viņa būtībā un skatoties viņa acīm (kas visu redzēja zaļu), es jutu, ka viņā aug augumā skumjas. Bet liekas, ka viņš pats nesaprata, kāpēc, tāpēc arī es nezināju.
Un tad Džeka dzīvē pienāca lielā diena - bija gatavs ķermenis ar viņa vaibstiem, bet šoreiz viss ķermenis, un tas pagaidām atradās tādā pašā zaļā šķidrumā, kā Džeka galva. Viņš vēroja šī ķermeņa tapšanu un zināja, ka būtībā tad, kad viņa apziņu pārkopēs uz šo ķermeni, viņš būs tāds pats kā citi, viņu neviens nekad bez īpašām zināšanām neatšķirtu no cilvēka. Viņš par to ļoti priecājās, lai gan viņam nebija iebildumu arī atklāt, ka viņš nav īsti cilvēks (lai gan es jutu, ka vienalga ir, es domāju, ka viņš ir citāds cilvēks, bet cilvēks).
Vispirms šis ķermenis bija jāizmēģina, tāpēc zinātniekam ienāca prātā ideja, kas izvērtās par traģēdiju. Viņš nokopēja pats savu pieredzi kāršu spēlēšanā un ķermeņa kustināšanā (jo Džeks nemācētu kustināt neko citu, kā seju un tāpēc nevarētu spēlēt kārtis), nokopēja Džeku, apvienoja šīs abas daļas, pielika atkal jaunajam radījumam prieku par savu esamību, un palaida to visu jaunajā ķermenī.
Džeks vēroja, kā viņa jaunais ķermenis pieceļas un izkāpj no ūdens, kā tas apģērbjas un dodas spēlēt kārtis. Viņš skatījās, kā kāds, kas ir viņš pats, tikai mazliet uzlabotāks gan fiziski, gan garīgi, staigā starp cilvēkiem.
Un te nu zinātnieks pieļāva vienkārši drausmīgu kļūdu. Viņš iedomājās, ka šo radījumu, kas radīts izmēģinājumam un vienai kāršu spēlei, var tā vienkārši izdzēst, bet Džeks jau bija paspējis... iemīlēties.
Problēma bija tajā, ka viņš bija radīts kā vidējais cilvēks, tātad heteroseksuāla būtne, taču viņš bija radīts kā Cilvēks - būtībā bez dzimuma, un tas, ka viņam bija vīrieša sejas vaibsti, nebija viņam liedzis sevi izjust vairāk kā sievieti. Tagad viņa priekšā bija viņš pats, tikai vīrietis, jo zinātnieka daļiņa viņā bija pietiekami padarījusi viņu vīrišķīgu. Kāršu spēle zinātniekam bija svarīga daļa, kas ietvēra ne tikai pašu spēli, bet arī ar to saistīto kultūru, jokus, ko jaunā būtne bārstīja, un tas viss Džekam lika tik ļoti iemīlēties, ka doma par to, ka šis radījums būtu jānogalina, viņam likās nepanesama.
Zinātnieks nespēja ne iedomāties, kas stundas laikā ir uzplaucis Džeka neesošajā sirdī, jo ārēji viņš neko neizrādīja, tikai jokoja pretim jaunajai būtnei, kam nebija arī nekādu iebildumu pret to, ka viņu izdzēs, viņš zināja, ka ir izmēģinājums un priecājās, cik ilgi pastāv, un priecājās, ka vairs nepastāvēs. Džeks juta, ka jaunajai būtnei tas nav nekas ļauns - tikt izdzēstai, bet tieši tāds, kāds viņš bija, viņš Džekam tik ļoti patika, ka viņš nolēma mēģināt nokārtot to, ka viņu neizdzēš, bet zinātniekam negribējās, lai ilgtermiņā staigā apkārt būtne, kas ir daļēji viņš, viņam tas likās nepareizi.
Viņam arī bija tikai viens ķermenis un Džeka galva - apziņa un personība un tas prasītu gadus, lai atkal izveidotu kādu no viņiem. Te nevarēja būt ne runas, otrajam bija jāpazūd.
Un tad Džeks vienkārši izdarīja pašnāvību. Tā satrauca ar nenormālām vārdu spēlēm un emocionālo teroru zinātnieku, ka viņš sajauca slēdžus un nogrieza Džekam skābekli. Tas bija palēns process, kamēr Džeks nomirtu un zinātnieks nekad nesatraucās, jo domāja, ka ja jaut kas būs nepareizi, Džeks taču ziņos, bet viņš neko neteica, tikai to, lai ļauj viņam pierast pie domas un vēl stundu atstāj radījumu dzīvu. Tam zinātnieks piekrita, jo, ielecot viņa apziņā, es sajutu, ka viņam ir ļoti žēl, ka tik nelāgi iznācis, bet viņš nevarēja tagad neko vairs mainīt. Viņš cerēja, ka pēc gadiem uztaisīs jaunu ķermeni, kur iemājot šo būtni, kuru nokopēja. Tad viņš varbūt būtu paradis ar domu, ka daļa viņa ir dzīva. Bet Džekam viņš to nepateica.
Es jutu, ka Džeks palēnām viens atstāts smok, tāpēc man izdevās atsaukt kā rēgam šurp meitenīti, bet viņa, lai gan pamanījusi, ka slēdzi nav tā, kā parasti, nezināja, tieši kas ir nepareizi un sāka kaut ko slēgāt. Es jutu, ka Džeks cer, ka ja viņa vairs nebūs, tad zinātniekam nekas cits neatliks, kā atstāt jauno būtni, jo viņš zināja, otras Džeka kopijas vairs nav, ja viņš būs miris, neviens vairs neko neizkopēs, bet viņā ir ieguldīts liels darbs, tāpēc otro negribēs izdzēst.
Meitenīte satraucās un, mēģinot Džeku glābt, saslēdza kaut ko vēl stipri nepareizāk, un es viņu, kas vienīgā mani dzirdēja - es nezinu, kas es biju, bet jutos mirusi, kā spoks. Un tajā brīdī es pirmo reizi sapņu vēsturē pēkšņi no neizpaustā stāvokļa izlēcu izpaustajā, tas ir - no spoka izvērtos par sevi un šausmīgās bailēs aiznesos pie nenormāli pārsteigtā zinātnieka blakus istabā, kurš nesaprata, kas es esmu, un kliedzu, ka Džeks mirst. Man gribējās vēl visu pastāstīt, bet es izlādējos un atkal pazudu no realitātes, bet zinātnieks aiznesās pie Džeka, pārslēdza visu pareizi un es, ielēkusi viņā, jutu, ka viņš cer, ka nav par vēlu, lai gan Džeks jau bija bezsamaņā... vai arī miris... un tad es pamodos, tā arī neuzzinājusi, vai viņš izdzīvoja, vai nē.
Šis ir viens no visemocionālākajiem sapņiem, kādus es atceros, es jutos tik ļoti īstenībā, lai gan apstākļi bija maigi izsakoties, neparasti, bet bija pilnīga realitātes sajūta gan par mani kā vērotāju no citas dimensijas, gan visu, kas notiek.
Un visas jūtas, gan manas, gan esot kādā cilvēkā, bija tik īstas.
Prieks par jaunizveidotu būtni, zinātnieka jaunatklājēja prieks, draudzība, mīlestība...
Protams, ka skan jau no malas nemaz ne pa īstam un pēc sliktas pasakas, bet tas bija tik ļoti pa īstam, ka no rīta nespēju atiet no sapņa, it kā būtu atrauta no citas, īstākas realitātes.