Kaut kā ir tik pierasts, ka kāds ir mājās, ka tas ir pilnīgs ārprāts. Tiesa gan, ka spēju nu jau normālāk atrast, ko darīt, kaut kā pierodu pie šiem periodiem.
Bet viens ir skaidrs, es momentā pateiktu čau cilvēkam, kas man nevarētu veltīt pietiekami daudz laika, vai kam tas nāktu ar piespiešanos - man vajag uzmanību un sabiedrību. Kaut vai ne rūpes - lai gan tās es arī vēlos - bet to, ka patīk mani redzēt.
Priekšā trīs dienas vienai istabā un pat īsti nekur nevaru doties uz visu vakaru vai nakti, jo Sīrumiņš slims un vēl nav līdz galam labi. Bet ir idejas, ko darīt :)
Tomēr sajūta nav tā labāka, zinu, ka tīšos.