Es atkal skrienu un man puse drēbju vairs neder. Vajadzētu iešūt, bet kur nu, ja man pat matus izķemmēt liekas varoņdarbs. Sen nav piemeklējis tāds spēku un emociju izsīkums. Gribētu sēdēt mājās un dzert kaut ko stipru, līdz pāriet, bet jāstrādā un šodien vēl klātienē kurss jāvada. Bļe, kā negribas, nesaprotu, kā lai savācas. Kafija nedod spērienu, kā vajadzētu, bet dēmonisko spēku manifestācijas manās mājās palīdz tikai uz brītiņu.
Pēdējā laikā tik daudz stresa, ka nezinu, kur likties. Un vēl man, protams, vajag izdomāt vēl sev klāt visādas problēmas un papildus stresus.
Jā, es kaut ko gribu, ļoti gribu, lai gan tam nav konkrēta vārda, bet man tā trūkst.
Kāpēc es pēkšņi jūtos tik mirusi?
Jo es gribu Visu.
Tā ir sērga, kas laikam nav uz ilgu laiku apslāpējama.
Es cenšos teikt cilvēkiem labas lietas, bet pēdējā laikā tādu ir maz, nespēju redzēt labo un pienācīgi novērtēt.
Ko es tiešām spēju novērtēt, tā ir Margota Adlere un viņas Drowing down the Moon, to tiešām.
Bet citādi - viss liekas tukšs un pretīgs, izņemot to, kā man nav. Kad man būs Viss?
Un vēl es nesaprotu, kāpēc to visu man gibas meklēt tikai biksēs un brunčos. Kad ir labi, tad Viss ir atrodams kā nākas - Visur. Tā tam būtu jābūt. Bet tad, kad ir slikti, tad Viss slīd pa čakrām uz leju.
Eh... Viss, es tevi gribu. Un mīlu. Šādā secībā.
Labāk gan man patīk mīlēt un gribēt, bet tam vajag zināmu dvēseles līdzsvaru.