Iesitās emocijās šie vārdi, gan izdziedāti krieviski - dostoinije rassveta. Nezinu, par ko ir dziesma, un ko nozīmē tās nosaukums - Haa-ma Chah' been tzil (kādā no DA indiāņu valodām). Nezinu, ko grupa Tenochtitlan ar to visu grib pateikt, zinu tikai, ka šī dziesma mani rauj gabalos un gribas paskatīties, kas ir aiz tiem gabaliem. Un vārdi - rītausmas cienīgie, man liek vēlēties, lai Austra izgaismo visu, lai es jūtu, kas ir tā cienīgs, lai ieraudzītu rītausmu, bet kam labāk palikt ēnās.
Kas gan manī ir tā cienīgs, lai mirdzošā debesu dievība droši varētu to apspīdēt un man nebūtu jābaidās, ka tas sadegs? Ir tik daudz kas, ko es vēlētos saglabāt, bet kam nākas slapstīties ēnās, citādi gaišā, plašā un atklātā pasaule to visu izdedzinās ar savu izsmieklu pret mazām, tumšām lietām.
Nu bet, pie Dieva, kas es esmu? Tik vienkāršs un savā pielietojumā banāls jautājums. Liekas, ka nekā diži daudz te nav, vien uzslāņojumi no visa kā. Jācer tikai, ka uzslāņotis tomēr var tikai uz kaut kā, nevis uzslāņojumi rodas tukšā vietā.
Vai arī palaist visu brīvībā - to burn again, like fires do? (Fires burn like fires do, Triore).
Pēdējā laikā jau sen klausīta mūzika mani pārsteidz ar arvien jaunu plašumu un nepamanītām iespējām, kā radīt sevī emocijas.
Ko gan mēs mīlam, ja ne paši savas emocijas, ko kāds rada... vai var mīlēt cilvēku..?