Bet šodien jau pusstundu griezu riņķi, tikko biju skriet (lieta, ka man padodas vismazāk), un tūliņ likšos pie smagsvara vingrojumiem un tad pie jogas
Pa mežu vispār ir pilnigi cita skriešana, kas pa cietu segumu. Un kalniņi augšā, lejā, tik interesanti Pat priekš tāda vārgdienīša, kam ik pa mazam gabalam jāiet soļos, lai neatdotu galus. Bet es esmu apņēmības pilna iemācīties skriet, lai vai ko kāds neteiktu. Un es vairs neskriešu tāpēc, kāpēc skrēju agrāk. tagad es skriešu, lai dzīvotu.
Es nezinu, kas man ir devis šo dzīvessparu. Tas nesen kā tika pilnīgi sagrauts... bet es celšu augšā atkal.
Kad ķermenis kļūst dzīvāks, ir grūtāk padoties. Gandrīz vai nevar. Es nezinu, tiešām nezinu, kas mani tā dzen, bet man viss izdodas un viss sanāk, un visu gribas.
Varbūt apziņa par to, ka dzīve ir tik īsa. Man... un arī citiem cilvēkiem. Es gribētu visiem pateikt, cik ļoti... bet tā labā es labāk dzīvošu un būšu laimīga. Ja kādam es rūpu, tas ir vislabākais, ko es varu darīt. Jo es ļoti gribētu, lai visi, ko es mīlu, dzīvo un ir laimīgi. Ilgi.