Sen nebija tā bijis, bet nu nevaru gulēt sirds savādās uzvedības dēļ. Ap desmitiem uznāca nedabisks miegs, bet ap vieniem atkal pamodos, pēc stundu ilgas grozīšanās un Koka kaitināšanas (viņš gan pirmais sāka man paziņojot, ka punktiņu ir savērā daudz abās pusēs un nespējot paskaidrot savus vārdus), sāka mākt sirdskauves.
Ir jocīga sajūta - ja nu es tagad nomirtu, tieši pāris dienu pēc tam, kad atkal esmu sākusi ceļu pretim virsotnei, gan emocionālajai, gan vispār dzīvē. Zemākais punkts sasniegts un sāka strauja augšupeja (kā jau man gadās), un tas tik būtu joks tagad nobeigties. Bet laikam jau labs joks.
Tieši šovakar lasīju jau minētajā Tantras grāmatiņā par to, kā tantristi uztver nāvi un varēju piekrist katram vārdam.
Arī par dzīves plūsmu. Tiešām man atbilstoša grāmata, tieši šim brīdim (ja vien es nenobeigšos un grāmata tiešām ir jāizlasa līdz beigām, citādi es apvainošos :D )
Nav jau droši vien tik slikti, lai gan ir diezgan slikti, bet kaut kā tāda nakts, kad par to jādomā, lai gan tāpat daru to regulāri.
Ir bijis labi. Kopumā tiešām ir bijis labi. Arī pēdējā bedres laikā.