Tā kā esmu emocionāli asu izjūtu cienītāja, tad, izlasot kaut kādā interneta komentārā par kādu meditāciju, kura esot traumējusi cilvēku un likusi viņam paskatīties uz visu citādāk, nolēmu izmēģināt, lai gan pašai jau augstprātīgi likās, ka kas gan tur var būt, jo visu tāpat saprotu. Tad nu esmu sastapusis ar kaut ko absolūti negaidītu savā personā, nekad mūžā nebūtu ticējusi, ka tā var būt, bet es esmu neglābjami ticīgs cilvēks, pat, ja tas ir tikai Dieva gēna ietekme.
Meditācija pavisam supervienkārša - iedomājies un iestāsti sev, ka pēkšņi esi kādā (laikam jau mistiskā veidā, jo citādāk nevar, bet tas noliedz iepriekšējo, bet vienalga) veidā uzzinājusi, ka pastāv tikai materiālā realitāte. Ka ir 100% zināms, ka tā ir, un tagad jāvēro, kā mainās visa uztvere.
Teikšu uzreizi - ļoti negaidīti, bet nonācu tādas histērijas stāvoklī, kādu es gandrīz neatceros piedzīvojusi. Protams, ka notika tas, kas ar mani notiek spēcīgu pārdzīvojumu laikā - es mentāli atslēdzos, tāpēc histērija nebija redzama, bet emocijās man bija tikai viena doma - kaut es šo pašu brīdi nomirtu un vairs nebūtu par to jādomā.
Pretstatā tam, ko man visi pārmet - ka es nesaprotu materiālistu bailes no nāves - es tiešām nejutu tādas, patiesībā nāve bija vienīgais glābiņš, ko man gribējās. Esmu jau teikusi, ka pilnībā saprotu materiālistu bailes no sāpēm, tāpat kā dematerializēto bailes no sāpēm, bet nesaprotu materiālistu bailes no neesamības, jo pavisam vienkārši - nav subjekta, kas justu savu neesamību.
Bet meditācijā man skrēja cauri neskaitāms daudzums domu - skatījos uz savu ķermeni, man tas likās riebīgs un iznīcināms. Domāju - ar ko es domāju - ar to rozīgi pelēko recekli galvaskausā??? Un kas jūt to, ko es jūtu? To es pat nevarēju izvērst, jo likās, ka to vienkārši nespēju iedomāties - ka tas viss ir kaut kāda ķīmija mistiskā - jā, mistiskā - veidojumā, ko sauc par apziņu.
Pēc tam sapratu, ka esmu nožēlojama gļēvule, kam vajag muļķa mierinājumu. Tas nekas, ka es to muļķa mierinājumu uzskatu par iespējamāku nekā meditācijā piedzīvoto, bet tomēr tas ir un paliek muļķa mierinājums aiz šādiem iemesliem - tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, vai kaut kas no visa manis justā un piedzīvotā saglabāsies, jo tagadnē nekas nevar saglabāties, tas vai nu ir vai nav un savā tagadējā esamībā man tāpat nav zināms, ko dod manis, manu jūtu vai rīcības saglabāšanās, jo man nav zināms mērķis, kāpēc to būtu jāsaglabā un vai man no tā tiks kāds labums, vai vismaz pasaulei varbūt tiks.
Bet uz to brīdi man šāvās cauri vienīgā doma tam, tam un tam nav bijis jēgas. Nav bijis jēgas maniem pārdzīvojumiem par tuvu būtņu nāvi, nav bijis jēgas manām ilgām atkal tās satikt, jo tas nav iespējams, nav jēgas visiem maniem pārdzīvojumiem un ilgām pēc kaut kā "vairāk". Nav bijis jēgas kādu mīlēt no attāluma, sūtot viņam labās domas, nav bijis jēgas tik šausmīgi daudz kam, ko es esmu darījusi, un tas viss, loģiski, noveda pie domas - nav bijis jēgas dzīvot, nav jēgas šai pasaulei un nav jēgas man būt šajā pasaulē.
Bet tad nu atkal man uznāca lepnības gars, kad es atskārtu, ka neko nenožēloju un nebūtu vēlējusies kaut ko darīt citādāk, jo tā, kā es dzīvoju, tā dzīvoju, jo es dzīvoju tā kā es gribu tik cik es to varu, un nav nozīmes arī tam visam, ko es jūtu tagad, to tad bija citādāk un tagad ir citādāk.
Nākamais etaps meditācija bija iedomāties, ko tu tagad ar šo jauno zināšanu gribētu darīt, kur iet un tā tālāk. Viss kas jau nāca prātā, bet patiesībā diemžēl vienalga vienīgā doma bija īsi izsakoties ātrs gals.
Nē, es nemāku un negribu dzīvot bez apziņas, ka viss, ko domāju, kaut ko ietekmē, kaut vai kā piliens okeānā, kas ir Visuma izmērā. Ietekmes lielumam nav nozīmes.
Galvenais ir, lai mana esamība sašūpotu zvaigznes.
Pēc tam nāca nākamā fāze - apvienot abus viedokļus kā iespējamības un dabūt apziņu, ka viss, ko tu dari un jūti vienkārši ir, tieši tāds, kāds ir, un ka tas viss nav atkarīgs ne no kādiem apstākļiem, pat ne no tik ļoti svarīga apstākļa, kā šis. Meditācijas mērķis ir iegūt nedalāmības apziņu, sajust, ka dzīve, lai cik īsa vai gara un kādos līmeņos noritētu, ir tāda, kāds esi tu, un tu šobrīd esi pats sev dzīve un dari to, ko tu dari, jo tāds tu esi un tāpēc to dari, nevis tāpēc, ka kāds rausta aukliņas vai tāpēc, ka ķīmija tev galvā to liek darīt, jo arī tās aukliņas vai arī tā ķīmija, tas vienalga esi tu tāds, kāds esi.
Tas bija šausmīgs pārdzīvojums, es vairākas dienas tagad nevaru atiet no tā un uznāk pamata zem kājām zaudēšanas sajūta un baiļu lēkmes, bet tas bija tiešām interesanti un deva man pašai par sevi daudz jaunas informācijas.
Galu galā, ja man negribas kaut ko darīt, tad es Kokam saku, ka tas ir jādara viņam, jo es esmu maza, trausla princesīte, un pretim lielajam NEKAM es tiešām sajutos kā maza, ļoti, ļoti trausla princesīte, kas pazaudējusi savus apakšsvarkus.
Pagaidām tas viss bija vairāk šausmīgi nekā derīgi, bet gan es vēl visu ko no tā izlobīšu.