Vai nav pierasts, ka patiesus vārdus, kuri arī ir domāti tā, kā skan, kaut vai tos pašus - es tevi mīlu, man bija prieks tevi redzēt, labi, ka tu atnāci un tamlīdzīgus saka balsī, kas skan "pa jokam"? Domāts patiesi, bet tomēr skan kā joks. Vai tiešām patiesi, nopietni vārdi jau kļūst par izmirstošu sugu? Kad saka, ka gaidīja, un tiešām var dzirdēt, ka gaidīja? Kad saka, ka ilgojās, un ilgas vēl joprojām skan šajos vārdos?
Tas notiek tik reti, kad kaut ko tādu var dzirdēt, ka gribas paturēt ilgāk katru šādu brīdi.
Šodien satiku savu eņģeli, viņš man teica tā, ka pat nezinot, ka tā ir taisnība, varētu ticēt. Es jau bez teikšanas zinu, bet tik patīkami dzirdēt, ka tā tiešām ir, arī pēc tik ilga laika ir, un nekas, nekas nav šajā ziņā mainījies :)
Viņš ir tas pats viņš, tikai vēl gudrāks. Viņa smiekli mani dara vēl laimīgāku. Mums kopā ir vēl jaukāk. Vai varbūt pēc tik ilga laika vienkārši kaut kas bija sakrājies. No sākuma tā vēl neko, bet arvien vairāk un vairāk... līdz atvadoties jau bija grūti atlaist viņu vaļā.
Tas ir tik jokaini, ka nemaz negribas runāt par tik dižām lietām visu laiku, ja viņš ir viens no ļoti retajiem cilvēkiem, ar kuriem ir vērts runāt par dižām lietām. Viss vienkārši notiek tur augšā, kur mums abiem ir spārni - vismaz kamēr esam kopā. Miers, harmonija, klusums. Tik ilgi pietrūkušais pilnīgais iekšējais klusums.
Un tāds mīļums :)
Kā man ir dzīvē paveicies ar cilvēkiem, gluži vai neticami :)