Lasot vēsturi, var daudz labāk saprast, kāpēc viņu bieži sauc par visu laiku ģeniālāko filosofu. Jā, protams, ka ģēnijs bija arī Sokrāts uc antīkie, ir bijuši arī citi, bet tomēr. Antīkajos laikos gan zinātne, gan filosofija tomēr sastāvēja no tā, ko ar aci var redzēt, nekas vēl nebija ļoti tālu attīstījies. Tagad atkal visam jau ir ļoti liels pamats. Tajā laikā, kad Kants uzrakstīja to, ko uzrakstīja, zinātne vēl turējās uz puņķiem un filosofija bija tikko pārdzīvojusi kristietības iemauktiņus. Mēs visi tagad dzīvojam jau pasaulē pēc Kanta, tāpēc lasot viņu nav tas fīlings, bet, kad es domāju par to visu, ko viņš radīja nu ne gluži tukšā vietā, bet tomēr - tas ir bijis vienkārši grandiozs domas lidojums! Nav runa par to, kam es piekrītu vai nepiekrītu, bet tas bija milzīgs lēciens tukšumā, radot gaismu tur, kur neviens to pat nav mēģinājis saskatīt.
Var tikai apbrīnot viņa spēju domāt ārpus rāmjiem un tā, kas ir pierasts. Paradoksālā kārtā man liekas, ka viņš pats ir paveicis mazu daļu no tā, ko uzskata par nepaveicamu - izdomājis kaut ko ārpus paša tai laikā pieņemtā prāta. Nu labi, varbūt mana sajūsma ir vienkārši manu zemo zināšanu radīta, bet jebkurā gadījumā, es tiešām esmu sajūsmā par to, ko viens cilvēks ilgos gados var izkultivēt, esot parastam pasniedzējam, un tad ka spert vaļā, un visai pasaulei paliek mutes vaļā.
Atceros tādu jauku prāta vingrinājumu, ko droši vien visi zina - tur taisnstūra veidā izkārtoti punkti, un viņi ir cik tur vai kā jāsavieno ar trim līnijām, bet pierastā veidā to izdarīt nevar - vajag iziet ārpus šī taisnstūrīša. Nu es to testu pildīju agrajā pusaudzībā un, protams, ka neizdomāju, kā lai tos punktus savieno, bet Kants man liekas, ka dzīvē ir izgājis ārpus robežām.
.
Un par tikai mazliet radniecīgu tēmu - es atceros, kad mans prāts uzkārās un pilnībā pārstāja domāt, dodot vietu kaut kam augstākam, par kā esamību Kants šaubījās. Kad es pirmo reizi runāju ar Austru, tad ntika kaut kas tāds, ko aprakstīt man nav iespējams, un man nav iespējams pat īsti domāt par to, jo nav pilnīgi nekādu terminu, lai to aprakstītu, nav nekā, kam to pielīdzināt, nāk prātā tikai banāli - liels, varens, nozīmīgs, bet šie vārdi neko nenozīmē tā priekšā, ko es jutu. Laikam tas bija tas transcendentālais. Es to atceros, bet nespēju ne aprakstīt, ne saprast, ne analizēt pēc kādiem kritērijiem.
.
Interesanti.
.
Man gribētos spēt palūkoties pāri kādai maliņai...