.
Tālāk.
Nu ir tā, ka mums ar Koku ļoti, ļoti atšķiras gaume ne tikai mūzikā, bet izrādās arī mākslā, un pat ļoti. Cilvēks man grib parādīt lielu atklājumu, kas viņam pilnīgi pacēla garastāvokli, un tur... kvadrātiņi.
Ok...
Tālāk viss aizgāja uz to, ka es ar sājūsmu rādu fraktālo mākslu, viņš - to, kas nelaimīgā kārtā deviantart atsaucas uz "geometric art". Un pēc tam ekspresionismu, un runā par Pikaso un kubismu. Par kvadrātiņiem.
Es neesmu mākslas specs, nu neesmu nekādā gadījumā, bet man tiešām iesitās prātā vārds harmonija. Es neesmu par grieķu tēlniecības ideāliem vai obligātām gotiskajām smailarkām, bet nu tomēr. Kas mākslā ir smarīgāks - mesidžs vai estētika? Šokēt vai sniegt baudījumu? Iepriecināt prātu vai iztēli?
Nu man jāsaka, ka MAN svarīgs ir gan vēstījums, gan estētika, bet noteikti baudījums un noteikti mākslas darba iedarbība uz izjūtām un iztēli. Tikai mesidžu var nodot vārdiski. Tikai šokēt var labāk ar tā saucamo performanci, kurā kaut ko izdara pa īstam.
Kad es skatos gleznu, man tiešām vajag, lai tur ir Skaisti, un nav nozīmes ķidu skaitam mākslas darbā, arī tas var būt skaisti, ja tas iedarbojas uz iztēli.
Un arī profesionalitāte - ja man liekas, ka to varētu uzgleznot cūka, kas palaista tašķīties pa krāsām un papīriem, vai mazs bērns, nu nesaista mani tas īpaši. Ir izņēmumi - karikatūras utt, bet tas vispār ir kas cits.
Es cenšos izprast šo uzskatu nesakritību, jo patiešām - visādu manā uztverē bezjēdzīgu makslas darbu ir tik daudz, un, redzot dzīvu cilvēku, kas par to visu jūsmo, man paliek jocīgi. Jo es patiešām līdz sirds dziļumiem nesaprotu.
Kā var patikt kaut kādi kubiciņi, vienkrāsaini kvadrātiņi, vienkārši izsvaidīti pa laukumu? KAS tur ir? Tā arī nesapratu. Atgādina sliktas tapetes zobārsta uzgaidāmajā telpā. Un visi tie ekspresionisma monstri kontrastējošās, disharmoniskās krāsās! Labi, tur ir kaut kas parādīts pārspīlētā formā, bet kāpēc? profesionalitāte kā bērnam krāsojamā grāmata. Tas laikam tendēts tikai uz prātu. Tas rosina domāt nevis just.
Laikam tur tā lieta. Man vajag tēlainību, jēgu, izjūtu, nevis kustināt prātu. Prāta kustināšanai der matemātika, dabaszinātnes utt, bet mākslā prātam vajadzētu tikt papildinātam ar izjūtu, tēliem, noskaņu, nevis kaut kādu acīs griežošu, kvadrātainu viepli.
Emocionāls ieraksts, tiešām sliktas kvalitātes tāpat kā mani argumenti par labu kaut cik klasiskajai harmonijai, bet es nespēju saprast ne uz pusēm plēsta kas ir visos tajos pleķos, strīpās, kontrastos un KVADRĀTIŅOS!
Bļe.