November 25th, 2011

02:38 pm
Jūtos piederīga un iztēles spēks, un jaunas personības piedzimšana

"Romantisma estētika pievērsa uzmanību mākslinieciskās aktivitātes jautājumiem. Iedvesmu agrāk traktēja kā dievu dāvanu, turpretim romantisma dzejnieks pats sasniedza stāvokli, kad kļuva līdzigs Dievam vai vismaz varonim. Ģēnijs tika uzskatīts par par poēzijas likumdevēju un viņa oriģinalitāte - par mākslas un makslinieka būtības nesēju. Oriģinalitāte apliecinaja mākslinieka radošo spēku, iepretim kuram viss pārējais bija tikai "neradošs" atdarinājums. Tādējādi par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli kļuva pats mākslinieks: māksla ir spogulis, kas atspoguļo spoguļa radītāju."
Andris Rubenis - 19.gs kultūra Eiropā.
.
Murrvīgi. Tieši, tieši tā, kā to izjūtu es. Katram māksliniekam vispirms ir jāizkopj sava iekšējā pasaule, savs ES, sava personība, jārada iekšā miljoniem stāstu, tikai tad viņš vienu var izlikt uz papīra, audekla vai mūzikas skaņās. Es noteikti rakstu savus stāstus arī laikā, kad klausos labu mūziku, satiekos ar cilvēkiem, baudu dabu. Tas viss ir nepieciešams un rakstniekam būtu jābūt eksplozīvi pilnam ar iespaidiem, gan iekēējiem, gan ārējiem, lai no visa tā varētu radīt personību izsakošu stāstu. Man laikam vajag abus - gan iekšējo, gan ārējo. Visvairāk - ārējo, kas rada iekšējo.
Tas ir gluži neticami, cik viens cilvēks var radīt stāstu, kas rodas no emocijām un iztēles nepārspējamā stāsta.
Es esmu bijusi ar miljonu cilvēku, esmu visu mūžību mīlējusi tikai to vienu miljonu cilvēku, esmu galinājusi un dziedinājusi, un tas viss dažkārt iesākas tikai vienā skaistu acu skatienā.
.
Atziņa - kā parasti, problēmas ir radušās tikai tur, kur es esmu pareizuma vārdā centusies ierobežot sevi un savu iztēli. Kamēr es cīnos ar "nepareizām" izpausmēm, tikmēr viss iet sviestā. Jūtos kā no jauna atdzimusi, pilnībā ļaujoties visam radošajam vājprātam. Patiesībā ar to problēmas bija tikpat lielas, kā ar Arhistēlas izlaušanos - kamēr es viņu apspiedu, baidoties no tā, ka viņa neizprot pasauli, ka viņa jocīgi uzvedisies, tikmēr viņa arī jocīgi uzvedās, bet, kad palaidu grožus vaļā - izrādījās, ka viņa pilnīgi perfekti izprot pasauli, vienkārši viņai par to ir cits viedoklis. Tāpat tagad...
.
Teiksma ir dzimusi un viņas vārds ir viņas būtība un viņas būtība ir viņas vārds. Esi sveicināta, starp māsām un vienu brāli :) Ceru, ka tuvākā laikā tu vienmēr turēsi rokās zeltu atslēgu uz manu apziņu :)

08:56 pm
Alkas

Alku Priesteriene ķemmēja savus garos matus pie patiesības spoguļa. Skanēja viņas jaunā iemīļotā dziesma Ocean of hunger. Balss tajā gruzdēja kā zem pelniem paslēpusies sena iekāre, kuru ļoti steidzami vajadzētu aprakt kādā mierīgā un svētā vietā.

-I wish you were the air that feeds the fire...

Priesteriene paņēma mutē vienu oglīti kā ledeni, bet tā nebija auksta, tā dedzināja. Vēl nebija izplēnējusi. Vajadzētu ļoti steidzami to šķirt no gaisa, lai atkal neuzsit liesmu. Viņa salasīja visas oglītes, izvija no matiem, noskrubināja no tās vietas zem auss, kur kakls ir visjūtīgākais, diezgan daudz laika veltīja vietām ap otro čakru, jo tur iemājojušās oglītes bija iecirtīgas, noglāstīja tās nost no pleciem un krūtīm. Turot rokās visas dedzinošās ogles, viņa vērās spogulī.

-Tur vēl ir...- teica spogulis.

-Es zinu.

-Vajag arī tās.

-Man tās patīk.

-Tev visas patīk.

Priesteriene neatbildēja. Viņa juta, kā ogles dedzina viņas trauslos pirkstus. Tās vajadzēja izmest kaut kur ļoti tālu, kādā drēgnā un smacējošā vietā, bez elpas un dzīvības.

-Tu iesi šodien uz templi?- spogulis jautāja.

-Iešu.

-Pirms vai pēc?

-Pirms.

-Tās var atkal iesakņoties.

-Neiesakņosies.

-Tā tu saki.

-Tā es saku.

Priesteriene izgāja ārā, dungojot dziesmiņu Salome and Valentino. Viņa pēdējā laikā klausījās tikai divas dziesmas. Nu, varbūt nedaudz Devils hall of fame.

-Did you need her, Valentino?

Viņa domāja par Valentino, kurš skatās, kā Salome dejo, dejo un dejo vienīgi viņam un kā viņa noplūst asinīm un dejo un dejo un dejo vienīgi viņam, kamēr Valentino doma, vai viņam viņu vajag.

Vajag vai nevajag?

-Protams, ka nevajag,- noteica patiesības spogulis, kurš neredzams sekoja Priesterienei.

-Ej prom,- viņa stingri teica.

-Bet tad tu...- spogulis neatlaidās.

-Ej prom! Ej prom! Ej prom!- Preisteriene mierīgi izteica burvestības vārdus, kas pasargā pat bērnus no briesmoņiem, kas dzīvo zem gultas.

Aizžņaugti iegaudojusies, patiesība izlidoja no spoguļa un palika tikai pliks attēls, ko var grozīt pa savam.

-Tu tiešām iesi uz templi?- jautāja tukšums.

-Jā.

-Kāpēc?

-Jo es alkstu.

-Skaidrs.

Tukšā vīzija nestrīdējās. Tai šis arguments bija pieņemams. Patiesība vienmēr pasmējās par šo argumentu, bet patiesības šeit nebija, tikai Spogulis.

Priesteriene meklēja tempļa iemiesošanos. Tas vienmēr atradās daudzās vietās, tik daudzās, lai jebkur uz pasaules to varētu atrast vismaz stundas laikā, vismaz tur, kur bija kāda nebūt civilizācija, taču tas visu laiku mainīja savas atrašanās vietas. Bija vietas, kur templis bija mūžīgi, bet bija citas, kur tas iemiesojās tikai uz mazu, mazu brītiņu. Priesterienei tuvākais daudz maz pastāvīgais templis atradās Mežparkā, bet viņa cerēja, ka tomēr atradīs kādu tuvāku mainīgo templi.

Tā arī bija. Pavisam netālu, kādā Priesterienei mīļā vietā, tikko kā kāds kādu bija pametis. Tur bija uzradies templis. Viņa steigšus devās uz turieni, kamēr templis nebija pametis šo vietu, jo izstarotā enerģija nebija liela. Ja viņa paspētu, tad templis nevarētu to pamest, kamēr tajā atradās Alku Priesteriene.

Viņa paspēja. Varbūt mazā ezeriņa gari, kas mājoja šeit kopš pirmās nakts, kad te bija noslīkusi sieviete, mazliet palīdzēja savai draudzenei. Slīkoņu nepiepildītās un nu jau mūžam nepiepildāmās alkas bija liels spēks, kas bieži templi piespieda iemiesoties netālu, ja vien bija kaut vismazākais papildus iegansts. Templis noturējās pietiekami ilgi, līdz Priesteriene viegliem soļiem piegāja pie kāda vienkārša izskata soliņa ar skatu uz ezeru. Viņa pamāja draudzenēm zīmi, ka atnākusi strādāt un pie viņām paciemosies rīt, un sāka darbu.

Bija pilnīgs tukšums. Šajā vietā bija tik neaptverams tukšums, ka tas nogalināja jebkādu vēlēšanos, jebkādu gribu. Templis vienmēr bija tukšs un vienīgā lūdzēja tajā bija Priesteriene. Viņa sakopoja visu savu spēku, lai pārspētu šo tukšumu, lai piepildītu to ar uguni un alkām. Templis izsūca visus viņas spēkus. Priesteriene saņēma rokās visu uguni, visas kvēlojošās oglītes un vēlējās. Nekas nesanāca.

Viņu pārņēma nepārvarama vēlme tikai pēc tukšuma. Slīkones sajuta šo vājuma brīdi un nāca ārā no ūdens. Viņas sastājās ap to, kas jau neskaitāmas reizes bija viņas piekrāpusi, aizgājusi no šīs vietas, kaut gan viņa tika gaidīta jau daudzus gadus.

-Vai tad tas būtu tik grūti? Vai tad tevī vēl ir kāda ticība? Mēs redzams, ka nav.

-Manī vēl ir dažas mazas oglītes...

-Tās dziest, tu pati redzi, vai tad tevī vēl ir spēks, lai pretotos tempļa varai? Tavā vietā naķs cita, tev nav jāuztraucas. Tev nav jācīnās tik ilgi. Jūsu mūžs nekad nav pārāk ilgs, to tu jau sen zinaji. Nest sevī uguni un nemitīgi sviest to tukšumā, piesātināties ar tukšumu un staigāt tukšuma pārpilnai starp cilvēkiem, kuriem uguns dota no dabas - tas ir nogurdinoši, vai tad tu nejūties nogurusi?

-Es vienmēr jūtos nogurusi, tikai tad nē, kad uguns deg ļoti spoži...

-Tu pati zini, ka vismaz šīs ogles ir jānosmacē, kas tad tev vēl paliek?

-Ir vēl dažas šeit...- priesteriene teica un pavēra savu sirdi.

-Es visas savācu, tikai šīs nē...

-Tās ir neglīti baltas un zilgani violetas, kas tās par oglēm? Tās nekam neder.

Tā viņām nevajadzēja teikt. Priesterienē pamodās jauni pretestības spēki. Cik žēl, ka gaidītā vētra būs tikai pēc divām dienām... Kurzemes piekrastē būšot līdz 30m/s...

Slīkones klusumā atkāpās. Viņas smaidīja par kārtējo neizdevušos gājienu. Viņas mīlēja draudzeni par tās nepakļāvību nekādam saprātam. Viņas zināja, ka pašas ir metušās ezera ūdeņos nejau jūtu dēļ, kā visi cilvēki domāja, bet gan tieši prāta apsvērumu dēl, kas viņām ieskaidroja, ka tagad vajag kaut ko darīt, ka jūtas ir jārisina, bet, ja nevar - tad jāiznīcina. Priesterienei bija, kur izlikt savas jūtas un alkas - tās visas paņēma Templis.

Priesteriene paņēma rokās visas savas oglītes, gan sarkanās un ugunīgās, gan baltās no sirds. Viņa vieglītēm izmēģinot uzpūta. Tās tikko jaušami iekvēlojās. Tas bija par maz. Kaut jau būtu vetra... vai es izvilkšu tās divas dienas?

-I wish you were the air that feeds the fire...

Oglītes iekvēlojās mazliet vairāk. Priesteriene dziedāja un dziedāja šos vārdus kā mantru.

Tas bija pavisam viegli. Vajadzēja tikai izdarīt izvēli un laiks bija plūdis tā, ka bija svētdienas vakars, un telpa bija vijusies tā, ka viņa bija jūrmalā, Kurzemē, tur, kur visaugstākie viļņi un visvairāk vēja.

Priesteriene izskrēja no kāpām taisni jūrā. Visas ogles viņas rokās dega un liesmoja, kamēr neapturamas liesmas pārņēma viņu visu. Viņa varētu mesties ūdenī, bet šo liesmu vairs nevarēja apturēt. Tā dedzināja kopā viņas mūžu, viņas sirdi, viņas garu un visu, kas viņa bija, bet Priesteriene dziedāja gaisam, vējam un ugunij, un savai degošajai dvēselei.

Viņa stāvēja lietū, līdz ceļgaliem ūdenī, visa pasaule bija pilna visdrēgnākās rudens miglas, kas sapludināja apvārsni ar viņas acīm vienā pelēcībā, bet viņa dega, dega, dega... un Templis atkāpās no vairākām vietām pasaulē.

Kad viņa atgriezās atpakaļ mājās pie patiesības spoguļa, kas atkal bija pilns patiesības un prātīguma, viņš teica:

-Tu taču zini, ka cīnies tikai ar vējdzirnavām sevī, un nebūtu tevis, nebūtu arī Tempļa un nebūtu uguns, kas jāuzpūš? Tu taču atceries, ka, ja tu nodzēstu to liesmu sevī, tev nekad vairs nebūtu jācīnās ar tukšumu. Liesma un tukšums vienkārši tevī ir tik attālināti, ka sakāpinās vienā vājprātā. Tu varētu paturēt dažas jaukas oglītes un tevī paliktu mazs, jauks tukšumiņš...

Priesteriene neatbildēja. Nebija vērts. Viņa dega ļoti ātri un izlika visu sevi vētras dzīvinošajam vējam.