Viss notiek.
Mani māc šausmas par to, ka kāds to lasīs un jau lasa. Mani ir ļoti japazīst, lai tajā visā saskatītu patieso mani, bet manis tur ir tik daudz, kā nevienā citā darbā. Tur esmu es, tur ir visi mani cilvēki, kas iekļauti "cilvēki uz mūžu" sarakstā.
Protams, kuram gan tas ir svarīgi, viss, ko darām, ir svarīgs tikai mums, un mūsu slāpes pēc atzinības un novērtējuma nekad netiek piepildītas, ja vien nekļūstam par zvaigznēm...
Pasaule atkal noriet. Vietā nāk cita.
Viss ir tik skaisti un šausmīgi.
Man nav ne tūkstošās daļas no manu varoņu drosmes, bet ir tūkstošreiz vairāk alku.
Tas viss notiek. Tas viss notiek. Tas viss notiek.
Es ceru, ka man nebūs janogalina mana mūza, kad beigsies šī grāmata, bet iespējams, ka to prasīs stāsts.