Karnevālā nebiju bijusi kopš skolas laika, laikam pat pamatskolas klasēm, bija interesanti.
Obscurus Orbis bija dzīvajā vēl daudz murrvīgāki, kā nedzīvajā. Tiešām laba grupa, enerģija plūda kā jau no dūdām un bungām, kas priekš manis ir dievinātākās skaņas pasaulē.
Redzēju jocīgu parādību, jo piemetās viena piramīda. Tas bija it kā spēļu, it kā pa pusei īsta lāča (kaut kur pa vidu) izskatā, un viņš rāpoja pa grīdu un centās pieslieties kājās, turoties pie krēsla kājas. Viņam bija pārplēsts vēders un laukā karājās visāda veida iekšas. Viņš raustīgām kustībām līda mūzikas ritmā un bija interesants efekts - lai gan attēls it kā neiet uz riņķi, tomēr viņš darīja visu laiku vienu un to pašu, visu laiku bija šajā vienā procesā, it kā būtu izgriezts gabaliņš laika un tas notiktu un notiktu, nevis grieztos pa apli. Tas bija tiešām interesanti, bet bija grūti tikt vaļā no šīs vīzijas. Droši vien izskatījos jocīgi tā sēžot un blenžot uz krēsla kāju.
Bet citādi bija ļoti jauki. Pie Obscurus Orbis tiešām jutos kā godinot veļus. It kā jau veļu laikā to tā nedara, bet - tie, kas ir miruši nesen, vai viņi tiešām arī gribētu to kluso vakarēšanu, kas bija tradicionāla senāk? Vai arī viņi gribētu, ka viņus piemin ar skaļu un labu mūziku? Kā kurš. Es sajutu, ka ir tādi, kam patīk, viņi bija turpat blakus, skatījās, klausījās... pat sen mirušie. Galvenais vienmēr un visur ir attieksme, tā ceļ un satriec pīšļos.
Kāda ir mana attieksme? Sūdīga. Zinu. Cenšos vismaz būt patiesa. Ar labo sanāk grūtāk, bet - tiešām vai vajag otram teikt visu, cik ļoti viņš tev kaut ko nozīmē, par cik īpašu cilvēku tu viņu uzskati un cik ļoti novērtē viņa labās īpašības? Viņš noteikti domās, ka tu kaut ko gribi no viņa.
Jā, man viena meitene pienāca klāt, lai teiktu, ka uzskata mani par ļoti, ļoti skaistu, tas esot redzams uzreizi un viņai es ļoti patīkot. Tajā brīdī es uzskatīju, ka viņa neko negrib, bet...? :D Jāpameklē draugos, ja nu grib gan, nekad neko nevar zināt :D
Nav tik vienkārši saprast, gan kā teikt, gan kā reaģēt uz komplimentiem.