Citādi nav interesanti.
Mazliet tā kā žēl, mazliet tā kā prieks...
Bet viss mans ārprāts ir nesis ļoti daudz laba, ko es citādāk nebūtu piedzīvojusi.
Tad jau redzēs... viss vēl nav galā, vēl pāris lietiņu jānoskaidro, kad būs iespēja.
Bet vienu gan es sajutu - tik lielas nozīmes tam ārstu teiktajam nemaz nav, protams, tas sit pa nerviem, bet atstiepties var jebkurā brīdī un tas līdzsvars starp - ''dzīvoju katru dienu kā pēdējo'' un ''apzinos, ka pastāv arī nākotne'' tomēr ir daudz maz atrodams, nav tik slikti.
Katrā ziņā - ir vērts un vienmēr ir bijis vērts, ja pati piešķiru šo vērtību. Cilvēkiem, iespaidiem, izjūtām...
Kādu laiciņu nobumbulēju tāpat vien - kāpēc man tik ātri būtu jāzina, ko viņi saka, ja es tāpat neticu tam, ka apsolīts gads vai nedēļa tiešām piepildīsies? Apsolīt mūžību viņi tāpat nevar, to neviens nevar, un nav nekādas pamata uzticēties smaidošam, baltā tērptam cilvēkam, kas saka - viss kārtībā. Es varu sasprāgt gabalos jau nākamajā nanosekundē aiz sajūtām vien.
Un kam citam vispār ir nozīme, ja ne sajūtām?
Katrā ziņā šis jocīgais laiks, ko man patikās stiept garumā, tāpat kā patīk stiept garumā visdažādākās lietas, lai izbaudītu vissīkākās nianses, ir bijis tik radošs, kā reti kurš. Bija vērts pastiept gumiju, vienalga, kāds beigās būs galīgais atzinums, kuru zināšu droši vien pēc kāda mēneša.