Ne tu, lūk, ir otrā daļa - no Randas puses :)
Tajā dienā, kad mana pasaule sāka šķobīties, es piecēlos ļoti agri. Es mīlu agrus rītus, lai gan ne vienmēr pieceļos tik agri, kā gribētos. Paņēmu piparmētru tējas krūzi un izgāju uz mazā balkona pie savas guļamistabas. Rudens ir mans mīļākais gadalaiks, tāpēc centos to baudīt, cik vien iespējams. Vēsais gaiss apskaloja mani kā pirmā pavasara pelde. Pretējās lietās bieži ir vērojams kaut kas līdzīgs, jo tās ietver divus dažādus kaut kā viena polus, bet tas noteikti nozīmē, ka tiem piemīt šī īpašība. Rudens un pavasaris abi ir vēsi, bet ne auksti, tajos notiek pārmaiņas, vērojamas košas krāsas un pārmaiņas garderobē.
Šis dzestrais rudens gaiss man atgādināja pirmo pavasara peldi, kura šogad bija notikusi ļoti agri - jau divdesmit sestajā aprīlī. Savācāmies kopā bariņš traku meiteņu un nolēmām, ka ir jāpeldas. Neizrādījās tik ļauni, drīzāk tika noturēta tā trauslā robeža starp atsvaidzinoši nežēlīgu un stindzinoši nežēlīgu aukstumu. Pelde bija spirdzinoša pēc ilgās ziemas, tāpat arī šis rudens vēsums agrā rītā bija veldzējošs pēc jokainu sapņu pārpilnā, nokaitētā miega.
Man bieži naktīs bija karsti, aizmigu nosalusi, bet pamodos pārkarsusi un nosvīdusi. Laikam par daudz aktīvi sapņoju, taču ne vienmēr atcerējos šos sapņus. Tie izklīda kā pirmā rudens migla, taču bieži atgriezās ar vēl jo lielāku spēku un tiem bija tieksme pārvērsties garos seriālos vai vismaz veidot kopējus stāstus, tēlus, vietas un apstākļus. Bija grūti atcerēties sapni, kas nebūtu saistīts ar citiem sapņiem. Varbūt, ka tādā veidā izpaudās mans gluži vai literārais raksturs, kam piemita tieksme veidot stāstus arī manā dzīvē.
Gaiss bija ļoti, ļoti dzidrs, nesen bija uzlēkusi saule un man kļuva auksti, tāpēc gāju iekšā un pieglaudu pie krūtīm savu pūkaino un silto kaķeni Paštu. Uz balkona es biju gājusi kaila, bija pārāk agrs, lai kādu tas traucētu, un mans logs bija slikti redzams no ielas, lai gan arī ne gluži neredzams. Kopš es te dzīvoju, un tie jau būs kādi trīs gadi, biju pamanīta tikai kādas padsmit reizes, bet sūdzējies nebija neviens.
Pašta bija silta un patīkama uz manas gandrīz ar ledus kārtiņu pārklātās miesas. Es pārstāju kaila dzert tēju uz balkona tikai tad, kad uzsniga sniegs. Uzskatu, ka tas norūda organismu un kalpo par lielisku meditāciju, ar ko uzsākt dienu, pie tam tas rada patīkamu vienotības sajūtu ar visu, kas apkārt - pilsētu, kokiem dārzā un laikapstākļiem, kādi ir ārā. Kad uzsnigs sniegs, tad es katru rītu bradāšu ar plikām pēdām pa sniegu. Tas ir tik patīkami pēc tam tās ielaist silta udens bļodā ar sāli. Lai gan ūdens ir knapi silts, kājas deg it kā tās liktu uz pannas, bet var droši ignorēt šo sajūtu un neraut kajas ārā no ūdens, jo prāts taču zina, ka tas ir tikai silts. Prāts ir brīnišķīgs instruments dzīvē.
Iedevu Paštai konservu un izpildīju tikai apmēram pusi rīta vingrojumu, ko parasti, jo jutos laiska un izlaidīga. Dažkārt tas ir ļoti atspirdzinoši - just, ka es varu darīt visu, ko vēlos, un, ja vēlos, varu bendēt savu veselību un mirt jauna. Nu labi, tam man vairs nav pārāk daudz laika, jo jau 23 gadus es esmu slidinajusies pa šīs dzīves apledojušajām peļķēm, bet šo teicienu var uztvert ļoti dažādi. Pastāv ļoti plašs spektrs laiku, ko var saukt par jaunību, piemēram, amēbai tās ir pāris dienas, kamēr galaktikām - miljardi gadu. Man labpatiktos būt galaktikai un mirt jaunai septiņu miljardu gadu vecumā. Starp citu, piebāžot sev galvu ar muļķībām, gluži neticami viegli var gūt sirdsmieru.
Paēdusi Pašta vēlējās palaiskoties un vislabāk viņai patika, ka apgāžu viņu uz muguras un pabužinu viņas pūkaino vēderu. Pagaidām vēzis piena dziedzeros viņai vēl nesāp, tāpēc varu to droši darīt. Tā ir jocīga sajūta just viņas dzīvību sametamies greizos mezglos un aprijam pašai sevi. Šie dzīvības defekti ieperinājušies tieši tur, kur man ir jāpieskaras, lai sagādātu viņai prieku un mieru. Pašta guļ uz muguras zīdaiņa neziņā par savu nākotni un ļauj, lai mana ātri svīstošā plauksta glāsta tieši viņas dziestošo dzīvību. Ķepiņas mīca gaisu kā mātes pupu, kad kaķēns zīž pienu, purniņš savilkts patikas un pilnīgas uzticības grimasē, kamēr mana trīcošā roka glāsta vēderu, pie kura nekad nepieritināsies kaķēns.
-Man no vingrošanas ir karsti, Pašta, roka svīst, pietiks...- es saku un pārāk daudz nedomāju. Dažreiz nevajag. Nav vērts sagandēt laiku, kas mums vēl ir.
Šodien man padomā ir pārāk jauka tikšanās, lai es vēl un vēlreiz spīdzinātu sevi ar domām par dzīves īslaicīgumu. Es taču esmu galaktika, man ir septiņi miljardi gadu un uz to fona mani 23 vēl nav nekas. Es vēl esmu kaķēns.
Ārā vairs nelikās tik auksts, kā iepriekš, lai gan sasvīdušās plaukstas mazliet dedzina. Ir diezgan patālu no Juglas līdz Purvciemam, bet es devos kājām. Doma par velosipēdu mani kaut kā neiedvesmoja. Kad ārā ir tik skaists rīts, tad skatīties taisni uz priekšu ir apgrūtinoši. Braukt ar velosipēdu man nozīmē izbaudīt pašai savu ķermeni un kopējo atmosfēru, bet šis ir rīts, kad es biju izkaisījusi uzmanību tūkstošos mazu lietiņu. Juglai ir tā ekstra, ka šis ir mežu un ezeru rajons, urlu un bomžu rajons, tāpēc dzīvā daba šeit ir novērojama ļoti krāšņās izpausmēs. Pa ceļam redzēju, kā garastīšu bariņš pārlidoja pāri manai takai un urlu bariņš skatījās, kā viens pacans sita savu sievieti, kas solījās, ka viņu mīlot un nekad vairs neko tādu neteikšot. Man nebija motivācijas riskēt ar savu garastāvokli un veselību, lai mēģinātu aizstāvēt šo padevīgo dzīves upuri, kas izskatījās izbaudām notiekošo un savu iespēju izkliegt mātes, tēva un sabiedrības iemācīto uzvedības modeli. Viņa darbojās savas dzīves ietvaros un iejaukšanos no malas uztvertu kā mirējs, kuram mēģina ieskaidrot, ka mirt nav obligāti. Viņa jau sen bija samierinājusies, ka ir jāmirst un cita ceļa nav.
Pēc mierīgā un pierastā Šmerļa un pēc tam Biķernieku meža Purvciema betons manī radīja smagnēju sajūtu, kas tūliņ pārvērtās vieglumā, kad uzbraucu četrpadsmitajā stāvā. Vēl es neredzēju skatu, kāds paveras no šī dzīvokļa logiem , bet jau jutu lidojumu, kas man atgādināja to vienīgo reizi, kad es lēcu ar izpletni. Neviens man neticēja, ka es gandrīz visu laiku biju turējusi ciet acis. Man teica, ka man tas tā tikai būs licies, jo katrs iesācējs taču vēlas zināt, kad būs japiezemējas, un vispār - tā nevarot būt. Bet tā bija. Es atvēru acis gandrīz pēdējā brīdī, lai paspētu sagatavoties pieskarties zemes māmuļai, nesalaužot kājas. Es nezinu, kāpēc nespēju atvērt acis, bet sajūta bija neaprakstāma - es neko neredzēju, arī dzirde likās izslēgta, bet es jutu šo lidojumu ar katru sava pārbiedēta ķermeņa šūnu. Tas varēja būt kā peldēt augļūdenī mātes vēderā.
Es pieklauvēju pie durvīm, bet neviens nevēra vaļā. Es zvanīju dzīvokļa īpašniekam, bet viņš necēla augšā telefonu. Pilnīgi nedomājot es paraustīju durvis, bet tās izrādījās vaļā. Man tas likās tikai mazliet jocīgi, zinot, ka šajā dzīvoklī tiek bieži dzerts līdz nemaņai, tāpēc gāju iekšā. Tas sākās jau virtuvē. Biezi, sudrabaini dūmi pēkšņi piepildīja visu telpu un mani pārņēma šausmas. Savādi, bet tās nebija tieši saistītas ar dūmiem. Tie nesmirdēja pēc deguma, tie nebija nepatīkami, tie bija skumji un radīja vēlmi ar rokām aizsegt seju un padoties nezin kam, bet vairs nedarīt neko.
-Ugunsgrēks...- es nočukstēju un centos saņemties.
-Ugunsgrēks!- es centos pateikt to balsī.
-Ugunsgrēks!- man beidzot izdevās iekliegties pilnīgi nepārliecinošā balsī.
Tas nebija ugunsgrēks, tas bija pilnīgi cits grēks. Tas bija grēks, kas kā silta, sārta upīte plūda no vannasistabas, aizskalojot savā ceļā jebkuru spēju darboties. Biezie dūmi plūda man apkārt, tie ieaijāja un sāpināja, kamēr es sēdēju virtuvē un blenzu uz vannasistabas pavērtajām durvīm cauri saviem plakstiņiem, cieši sakļautajiem pirkstiem un bezjēdzīgu, saldu maldu kārtai.
Kāds pavēra durvis, kāds iekliedzās vecišķā balsī, kāds aizskrēja un kaut kur satraukti runāja, kamēr sudrabainie dūmi bija aizņauguši man gribu un paralizējuši saprātu. Kaut kas silts man sāka plūst ap ceļgaliem, pēc mūžības kāds ieskrēja pa durvīm un atrāva vaļā vannasistabas durvis, manas kājas pāršļāca kaut kas ļoti, ļoti silts, kaut kas, kas bija uzsūcis visu - kāda sapņus, kāda mīlestību, kāda parādus pret sabiedrību un pensijai iekrātos nodokļus...
-Ugunsgrēks...- es bezjēdzīgi murmināju, jo nekas cits nenāca prātā, un cieši turēju ciet acis, lai man nebūtu jāskatās uz to, kas viļņojās man gar kājām un dibenu.
-Nē, nē, nedomāju... Viņa bezjēdzīgi klaigāja par ugunsgrēku, laikam skats viņu satrieca, durvis bija vaļā... man liekas, ka viņa neko nezinās, es dzirdēju, kā viņa ienāca un stāvēja pie durvīm, tad iegāja un sāka kliegt... redziet, es priekšnamā tīrīju paklājiņu, tāpēc biju tikai pievērusi savas durvis... bet nekādu dūmu vai smakas nav! Viņa būs uztraukumā pazaudējusi galvu un kliegusi pirmo, kas ienāca prātā... nē, es nezinu, kas viņa ir, šeit dzīvo jauns puisis... jā, visādas meitenes nāk pie viņa, nevienu konkrētu neatceros... man bail skatīties, es tāpat nezināšu, kas viņa tāda ir...-
-Viņa?- tas man ļoti iespiedās prātā. Šajā dzīvoklī taču dzīvoja Edgars! Tad tas nebija Egdars, kura siltās asinis nupat caur apakšveļu bija iespiedušās visur, kur viņš nekad vēl nebija ticis klāt? Šī doma lika man pielēkt kājās un atvērt acis.
Tūliņ man pienāca klāt pajauna policiste un sāka izprašņāt. Es centos atbildēt visu, ko spēju un sāku saprast, ka mani varētu turēt aizdomāt, taču liekas, ka pieaicinātie ārsti jau bija apliecinājuši, ka meitene mirusi jau vairākas stundas pirms es šeit parādījos un kaimiņienes liecība bija man par labu. Mehāniski stāstīju, kā atnācu ciemos pie Edgara, tieši tā, kā bija sarunāts, bet viņš nenāca, kā es atradu durvis vaļā...
-Kādēļ jūs teicāt, ka esot izcēlies ugunsgrēks?- policiste jautāja.
-Es...- tas man atgādināja par dūmiem. Nekā tāda vairs nebija. Tie bija pazuduši no zemes virsas, atstājot pēdas tikai manā asiņu pielietajā pasaulē.
-Es nezinu... es ieraudzīju asinis, kas plūda caur durvju apakšu, un man likās, ka es zinu, kas tur ir noticis, es domāju, ka tur ir Edgars... Es nezinu, ko es teicu un ko darīju!- tā es mēģināju paskaidrot policistei savu sabrukumu, savu nedrošību un savu vājprātu.
-Tātad jūs nemaz neiegājāt vannas istabā?- policiste jautāja.
-Nē, man, ziniet, palika tik nelabi...-
-Skaidrs. Vai jūs pazināt kādus Edgara draugus? Vannas istabā atrodas jauna meitene, varētu būt gadus 14 - 15 veca, vai jūs būtu ar mieru apskatīt... varbūt jūs viņu pazīstat.
Jāatzīst, ka mani bija pārņēmusi neveselīga ziņkāre. Varbūt, ka es jutos kā tā pati meitene, ko mežā sita, un kura nebūtu ticējusi, ka viņai nav drīzumā jāmirst. Es gribēju redzēt, ka tas nav Edgars, lai gan man teica, ka tas nav viņš, es gribēju redzēt, ka nav.
Es mazliet saņēmos un spēru kāju pār slieksni. Vannā gulēja melnā kleitā tērpta meitene. Jā, es zināju, ka viņai tiešām bija 14 gadi, pēc pāris mēnešiem būtu bijuši piecpadsmit. Vannā, izplūdušas pāri malām gulēja sagrautas cerības, nenovērtēta māksla un liela deva par zemu novērtētu iedomu. Tā bija Edgara māsa Amanda.
Manī tas neraisīja nekādas īpašas emocijas, jo Amandu biju redzējusi tikai divas reizes un personīgi viņa man bija vienaldzīga, taču šajā vannas istabā vēdīja pēc gaļas paviljona un es pavisam spontāni pievēmu vannu. Man par godu jāsaka, ka es centos pagriezties malā, taču tur stāvēja policiste un es taisnīgi izdalīju savu attieksmi kā pret dzīvo, tā mirušo. Policiste iekliedzās un lēca mālā, man sagriezās galva un kāds mani noķēra un iznesa no istabas, kaut ko pie sevis lādēdamies. Es izpratu, ka esmu samaitājusi nozieguma vietu, taču man bija vienalga. Man bija daudz par daudz šīs smakas, lietišķuma un nelabuma. Mani atdeva mediķiem un laikam aizmirsa, jo netika noskaidrota ne mana personība, ne prasīts kaut kur kaut ko parakstīt.
Kaut kāds vīrietis apakšveļā stāvēja mums ceļā un blenza vannasistabā, viņam bija neparasti labi attīstīta krūšu muskulatūra, bet šoreiz tas bija vienīgais, kas man palika prātā. Viss beidzās tikpat pēkšņi, kā bija sācies, un es iztenterēju uz ielas svaigā gaisā un pilnīgā bezcerībā.