Dažreiz gribētos sevi izvemt no sevis, lai nepaliek nekā, nekādu objektu un subjektu, nekā novērojama un nekā, kas novēro. Zinu cilvēkus, kam liekas, ka spogulim būtu jāsasprāgst no viņu neglītuma. Labi, ka nav nekā tāda, kur spoguļot būtību tik skaidri, kā ārieni spogulī. Protams, citi cilvēki... bet viņi nav novēroti uzsprāgstam, tāpēc laikam jau tik skaidri nav iespējams atspoguļot savu Es citos. Protams, viņi atpakaļ redz tikai savu attēlu, kam, piemēram, mugurā manas drēbes, mana frizūra nedaudz līdzinās viņējai... tādas ārējas lietas. Jocīgs skats varētu būt.
Dažkārt vienkārši sāp dzīvot. Ļoti. Manī kaut kas fundamentāli ir nepareizi, un es nespēju šo čūsku izvemt no sevis, jo tā ir pārāk baudkāri apvijusies ap manu dvēseli.