Atradu vienu no saknēm savam vājprātīgajam stāvoklim. Varbūt, ka stipru emociju brīdī nav īstais laiks absolūti drastiskai diētai un lielai smēķēšanai, ja organisms nav pieradis ne pie viena, ne pie otra? :D Vienkāršākās atbildes bieži vien ir tās pareizās. Kad neēd gandrīz neko, tad reibst galva un jūtama pārliecīga pacilātība, to papildinot ar cigaretēm, rodas sliktāka asinsrite un hiperaktivitāte. Ja to visu apvieno ar pārliecīgu iedvesmu un iemīlēšanos - tur, protams, rodas vājprāta smagās stadijas. Dā...?
Vakar es mazliet ēdu un nesmēķēju, un vakar jau beidzās vissmagākie efekti un šodien jau stāvoklis ir tikai tik tāls no realitātes, kā līdz Mēnesim, ne vairs kā līdz Andromēdas miglājam. Novest sevi pie bada delīrijam un nesaprast, kas ir nepareizi, tas pat ļoti izklausās pēc manis. Ok, tik ļoti jau es nemaz negribu notievēt, lai mirtu nost un sabeigtu attiecības ar visiem, ar ko var. Mazliet jāpiebremzē un tad jāsāk no jauna, kad vairs nebūs tik akūta iedvesma un emociju lidinājums. Jāsāk kļūt prātīgai, citādi šī grāmata mani nogalinās, vēl pirms būs gatava, un tas gan būtu žēl.
Man ļoti gribas rītdienas spēļu vakaru :) Un vēlāko karnevālu :) Visu ko gribas :D
Laikam jāiet uzēst :D