.
.
.
.
.
Un jā vēl... pagājušā nakts bija kaut kas tiešām īpašs. Gaisā bija kaut kas neaprakstāms, kas man liedza mieru, pilnībā atraujot no realitātes. Jā, šī bija viena no tām naktīm, kad man gribas vajāt viņu un likt viņam bēgt. Lai viņš skrien no manis arvien tālāk un tālāk, bet es zinu, ka varu viņu noķert. Es varu saķer viņu aiz izkapts, sagriezt pirkstus, nogāzt viņu gar zemi, kaut vai sasiet, glāstīt viņa seju, velkot uz tās zīmes ar savām asinīm, nē, viņš nekur nevar aizbēgt. Pavisam vienkārši skrienot es varu noķert savu nāvi. Jā, mana nāve ir viņš. Viņš baidās, ka es kādreiz varētu viņu noķert, iedomājieties? Viņam taču būtu jānoķer mani! Tā ir tik aizraujoša spēle! Viņš man seko, nemitīgi par sevi atgādinadams, liekot man baidīties un ilgoties, izvairīties un slēpties, bet dažkārt nakts gaisā ir kaut kas tik mežonīgi dzīvs, ka es varu pagriezties, ieskatīties viņam acīs, un likt šausmās bēgt.
Smieklīgi, bet es ticu, ka spēju vajāt pati savu nāvi. Man derdzas dzīvības obligātums, man derdzas viss, kas ir obligāts un pašsaglabāšanās instinkts ir tik ļoti obligāts, ka pat vispārliecinātākais pašnāvnieks, ja viņam ir iespēja, sāks pēdējā brīdī spirināties pretim. Jā, protams, ka arī es. Es skrienu un skrienu viņam pakaļ, kamēr vien man ir daudz maz spēka, tas, protams, nekad nav ilgi, ņemot vērā, ka man, lai es skrietu līdz nāvei, ir vajadzīgs diezgan maz. Man ir vajadzīgs pavisam nedaudz, lai panāktu nāvi. Viņš baidās, ka es vienreiz viņu panākšu, un nomiršu pati aiz savas nekaunības, nevis viņam ievilinot mani savos tīklos. Viņš bēg kā neprātīgs!
Es nevēlos vēl pagaidām viņu panākt. Es tikai šad tad, gan ļoti reti, kad es tiešām pazaudēju īstu pamatu zem kājām, viņu vajāt. Es nezinu, kad es viņu panākšu, es to nevaru zināt. Bet, kad nakts smaržo tā, ka man ir jādejo mēness staros, kad vējš ir tik brāzmains un spējš, ka man ir jādzied, kad klusums ir tik pēkšņš, ka sažņaudzas sirds, tad man ir jāvajā sava nāve. Viņš to zina.
Vislabāk ir mežā. Tad es viņu jūtu. Aiz tā koka, aiz nākamā... viņš ir tikai nedaudz man priekšā. Un es viņu redzu. Pašos pēdējajos mirkļos, pirms es sabrūku zemē, es viņu redzu. Viņš ir skaists. Viņš mani grib. Es gribu viņu. Nezinu, kurš panāks kuru, bet tas brīdis būs skaists.
Traka? Vai ne? :D
Kas nav skrējis kails pēdējā vasaras naktī gan jūru izdziedāt no tās ārā rudeni, tas nezina, cik plaša pasaule var slēpties cilvēka kaislībā uz dzīvi un cik ļoti, ļoti dzīvs ir mežs, jūra, migla un rudens smarža. Cik dzīva un piepildīta ir pasaule jūtošajiem. Pat tad, ja viņi jūt tikai to, ko iztēlojas. Tas viss ir viens. Dzīvs. Īsts. Personīgs un nevienam citam nepiederošs. Ar to var mazliet dalīties, bet tikai ar tiem, kas paši dzird rītausmu skanam, kas aiz kokiem spēj saskatīt nāvi un aiz mākoņiem - elli. Visu, ko vajag piepildītai dzīvei.