Rakstu par šiem sapņiem, jo tie ir tik interesanti un skaisti, ka gribas dalīties.
Pirmajā sapnī es X satiku vienkārši pirmo, tāpēc tik lielas nozīmes viņam nebija. Visa sapņa sāls bija tajā, ka tajā pasaulē katrs cilvēks nesa sev līdzi konkrētus laikasptākļus, ne tikai ļoti vienkāršotus, bet ļoti niansētā un individuālā veidā. Kad satikās divi cilvēki, tad tie mijiedarbojās, arī starp trijiem, bet jau vājāk, un tā tālak, lidz kamēr lielā pūlī tie pavisam pazuda un laikapstākļi bija tādi, kādi jau nu dabā ir. Visinteresantāk man bija pašai par sevi, un par X, jo viņu sapnī es satiku pirmo.
Mani laikapstākļi bija tādi, ka visu zemi pārpludināja bieza, bieza, bet ne ļoti monolīta migla. Tā mainījās un lēni viļņoja, jo to ļoti, ļoti ietekmēja visu citu cilvēku laikasptākļi. Manos laikapstākļos bija nakts un spīdēja zvaigznes. Tās ļoti, ļoti spīdēja, kā vistumšākajā ziemas naktī, un veids, kādā es ietekmēju citus bija - ja viņu laikapstākļos bija kaut kas spīdošs, tas sāka spīdēt daudz spožāk, ja nebija, tad viss kļuva tikai vēl tumšāks. Gaiss manā pasaulē bija ļoti, ļoti dzidrs, un īpaši izcēlās akustika - viss kļuva skanīgāks, bet nevarēja pateikt, no kuras puses tas skan, veidojās vieglas atbalsis. Mana pasaule smaržoja pēc rudens trūdiem, auglīgas zemes un mitruma, kā arī mazliet pēc svaigām piparmētrām. Pie kājām viļņojās baltā migla, bet virs galvas man vienai esot spīdēja zvaigznes, un ja bija redzams, tad ļoti milzīgs, spožs mēness, bet kādu satiekot veidojās kombinacijas.
Kā jau teicu - pirmo es satiku X. Viņš bija mežonīgs, gaudojošs vējš, spoža saule, pa gaisu nestas rudens lapas un pēkšņš, nāvīgs klusums, kas atkal mainās ar vēja gaudošanu, un viņš smaržoja pēc nopļautas zāles, rudens lapām, un mazliet pēc rozmarīna.
Bija ļoti interesanti, ka es ar savu miglu un zvaigznēm gāju pa ielu, nevaru pateikt, kas bija - diena vai nakts, jo es biju viena, aizmigušiem cilvēkiem vai tālu esošiem apstākļi nestrādāja, tā ka es pieņemu, ka varbūt bija nakts un viņi gulēja, jo es gāju pa ielu, bet citu cilvēku nebija. Tad es izdzirdēju vēja gaudošanu kaut kur ļoti, ļoti tālu un pamalē sāka aust gaisma. Pēkšņi mana migla sāka it kā vārīties un viļņot kā neprātīga, tajā sāka lidināties rudens lapas, tad uzlēca saule, bet palika pie pašas pamales, un tā sāka spīdēt ar nedabiski spožu gaismu, jo ne tikai viņa vējš saviļņoja manu miglu, bet arī manas zvaignes iededza viņa sauli spožāku. Tā palika pa vidu pie apvāršņa starp dienu un nakti, ļoti spoža, bet arī ļoti, ļoti tāla, pasaule palika krēslā, debesis bija vienā pusē saullēkta (vai saulrieta) oranži rozā gaismā, otra puse palika manā zvaigžņotajā tumsā. Tad viss pēkšņi sastinga, mana migla sāka gludeni plūst man gar kājām, vējš norima, manā spēcīgajā akustikā no visām pusēm reizē atskanēja klusināti soļi, un viņš ar ikdienišķu smaidu iznaca no sānielas, pasveicinaja mani, es pasveicināju viņu, un mēs gājām katrs savu ceļu. Atsākās vējš un miglas viļņošana, saule sāka norietēt, pēc tam atkal viss pamazām norima un es devos tālāk miglā. Viss mans ceļš bija klāts lapām, jo es gāju tur, kur viņš bija gājis, bet mana migla visu bija aprasinājusi ar sīkām rasas lāsītēm, tāpēc man ienaca prātā, kā viņam ejot vienam spožā dienvidū viss izskatīsies mirdzošām pērlītēm noklāts.
Tas viss notika diezgan ilgi, ar pārejām, no brīža, kad redzēju savus matus saviļņojamies pirmajā vējā un mana migla saskārās ar rudens lapām, līdz tam, kad saule bija uzlēkusi un iesākās pēkšņais klusums, pagāja vismaz piecpadsmit minūtes, visam pamazām, pamazām mainoties.
Es devos tālāk, un satiku kaut ko sev daudz radniecīgāku. Tas bija kāds cilvēks, ko es pazīstu jau sen, bet arī sen neesmu redzējusi. Viņš bija lietus, nakts un spējas, negaidītas vēja brāzmas. Mūsu naktis saplūda vienā, bet viņš bija tumšs, viņam bija mākoņi virs galvas, tāpēc mana spēja visu gaismu un tumsu pastiprināt, radīja absolūti melnu nakti, bet viņš mani izmērcēja līdz ādai. Mēs tumsā vairs viens otru neredzējām, bet viņš mani apskāva, mēs stāvējām lietū un kopīgi izmirkām. Tad, neko neteikuši, gājām tālāk.
Pēc tam es satiku meiteni, ko pazīstu it kā pavisam nedaudz, bet viņa mani pilnībā sagrāva. Laikam nemaz nevajag mums vairāk iepazīties. Ļoti strauji atkal uzlēca saule, bet šoreiz līdz pusei, ne zenītā, bet arī ne tikai uz apvāršņa, kā ap desmitiem no rīta vasarā. Bija pilnīgs bezvējš un drausmīgs karstums. Visa mana migla izžuva un pazuda, un viņas saule vēl trīsreiz pastiprinājās. Visa jaukā smarža, ko nesa mana migla, pazuda, dodot vietu kodīgai miljons rožu smaržai. Viņa parādījās dejojošā gaitā un pajautāja, ko es tik drūma, bet es jutos izžuvusi un tuvu nāvei. Viņa neko nemanīja, apskāva mani, liekot ādai bezmaz vai sačokuroties, un aizdejoja projām.
Es metos skriet, lai tikai tiktu tālāk prom no viņas. Tālāk es satiku cilvēku, kas ir rītausma un sniegs, pēc tam saulrietu un plūdus, un vēl ļoti daudz cilvēku, bet šis trīs tikšanās palikušas atmiņā visspilgtāk, jo sapņa beigās es pamodos kaut kāda nervoza un pārsātinājusies no atklāsmēm par cilvēkiem un pati par sevi.
Diez, es tiešām tikai pastiprinu citus, nedodot neko no sevis? Varbūt. Man patīk miglainas naktis ar skaidrām debesīm. Man ļoti patīk, ka citi spēcīgi saviļņo manu miglu tā, ka es varbūt mazliet pat spēju ieraudzīt kaut ko pati no sevis, un man ļoti patīk saullēkti un saulrieti, bet diez ko nepatīk pārāk spoža saule.
Nākamajā sapnī es ar saviem laikapstākļiem meklēju Y. Es nezinu, kas viņam ir par apstākļiem. Es viņu tajā sapnī neatradu, es, protams, atkal uzskrēju virsū X. Viņa vējš bija jocīgi satraukts un mana migla sāka trīcēt. Es jautāju, kas viņam kaiš. Viņš ieveda mani savā māja. Iekštelpās apstākļi nebija īsti, tie ielauzās iluzorā formā tikai tad, ja cilvēkus pārņēma pārāk spilgtas emocijas. Viņš nemierīgi staigāja pa istabu un viņa vējš dažkārt nopūta no galda vienādojumiem aprakstītas lapas, bet tās patiesībā palika turpat. Es izdzirdēju mūziku, ļoti nenoteiktu, nesapratu, no kurienes tā skan, bet viņš paskaidroja, ka viņam neveicas ar mūzikas izvēli. Es pēkšņi atcerējos, ka laikapstākļi - tas vēl nav viss, tagad pasaule ir iekārtota tā, ka visiem skanēs arī mūzika un to apvienojums. Atcerējos, kā es pati esmu to meklējusi - savu mūziku, bet kā maz kas ir iznācis. Pamazām viņa ģitārai pievienojās vijole, bet tā bija ļoti neskaidra melodija, nervoza, it kā saskanīga, tomēr patukša.
Ar mūziku bija tā, ka to mēs paši varējām izvēlēties, pieskaņojot saviem laikapstākļiem un sev, bet nekas jau nebija 100% labs. Jebkurai mūzikai bija savas ēnas puses. X teica, ka ir izvēlējies kaut ko līdzīgu ta ne progresīvajam, ta ne gotiskajam metālam, un viss jau būtu labi, ja ne tā ēnas puse, ka vienmēr kaut kas noiet greizi tīri fiziskā izpratnē - vai nu viņš nogāžas pa kāpnēm, vai viņa suns salauž kāju, vai kaut kas tamlīdzīga. Hmm, ko viņš desmitajā stāvā darija uz kāpnēm? Es jautāju viņam, bet viņš teica, ka pats nezina, kapēc tur gāja un tad es aplējos ar karstu tēju. Teicu, ka te kaut kas neder un viņam ir jāizvēlās citādāka mūzika, bet mēs nekādi nevarējām izdomāt, kā lai modificē viņa mūziku tā, lai nenotiek šīs nelaimes.
Mana mūzika sanāca kā kaut kada neoklasika, bet visus no tās vilka uz raudienu, man bija bail, ko viņš manā ietekmē vēl ar sevi izdarīs, ņemot vērā, cik ļoti viņam neveicas. Izvelsies vēl pa logu vai kaut ko tādu. Tā mēs abi mocījāmies ar savām mūzikām, visādi modificējot instrumentus. Sapratām, ka laikapstākļi vienkārši ir - tādi mēs esam, tur nav par ko sūdzēties, tie katram atbilst ideāli un visi jūtas labi, bet, kad pašam ir jāizvēlas, tad nekādi nevar saprast, visu gribas ideālu, nespējam samierināties ar negatīvo pusi, kas neizbēgami ir kā pretpols labajam, cīkstamies paši ar sevi, mēģinot no sevis iztaisīt ideālu.
Pēkšņi kaut kas sāka skanēt daudz labāk. Likās, ka esam vienkārši ļāvuši visam būt tā, kādi jau nu esam, un manai vijolei pievienojās ēterisks bezvārdu vokāls, bet viņa ģitārai kaut kāds nenosakāms, dobji dunošs instruments, un gan kopā, gan atseviški viss sāka skanēt ļoti, ļoti jauki. Man bija pārliecība, ka visas nesaskaņas ir izlīdzinājušās. Protams, ka var gadīties, ka X pārrauj kādu ģitāras stīgu, nu nevar jau visu laiku tikai veikties, bet pa trepēm viņš vairs nekritīs, un, protams, ka es šad tad sagraizīšu sev rokas, bet vēnas pārgriezt gan man vairs negribēsies. Nezinu, kas visu vērta par labu, bet man sāka patikt mana mūzika.
Atvadījos un devos atkal meklēt Y, lai noskaidrotu, kā viņam veicas ar viņa mūziku, bet es nekādi, nu nekādi nespēju viņu atrast.
Šonakt redzēju trešo sapni. Es ar X biju ciemos pie savas mātes, mēs pļāpājam, un X kļuva garlaicīgi, viņš smagi nopūtās, saceldams nelielu vētru, un, noslaucījis no rokām manu iluzoro rasu, paņēma kādu grāmatu. Tad viņš nez kāpēc iekārtojās uz plaukta, kas ir zem galda - nu, galds, tad pa vidu vēl viena it kā galda virsma, un viņš ierotījās tur pa vidu, ne uz galda, ne arī uz grīdas. Man sanāca smiekli, bet X ir lepns cilvēks un es aizgāju ar māti, kura bija brīžiem smidzeklis, brīžiem vienkārši mākoņi, uz virtuvi runāties. Te pēkšņi mežonīgs vējš ienesa virtuvē milzīgu kaudzi lapu un es gāju skatīties, par ko X ir tā satraucies. Jāsaka, ka bija par ko. Zem galda, kura vidū X bija ierāpies, bija atvēries vulkāns. Galds vēl ar visām kājām balstījās uz pašas maliņas, bet viena maza kustība varēja iegāzt X verdošā lavā. Es, miglā vai vārīdamās un māte lejot mežonīgu lietu, nocēlām X ar visu galdu no nedrošās vietas un domājām kaut ko tādu, kas īsumā varētu izskatīties WTF?????
Tad es tiku aizskalota. Vienkārši nāca milzīgs vilnis un mani izskaloja ārā pa logu un tur bija ezers. mana migla uzreizi iemīlejāš ezerā. Tā vijās virs skaidrā ūdens, viļņi bija savākuši sev līdzī rudens lapas no X, viss izskatījās tik perfekti, kā es vienmēr esmu vēlējusies... kur palika māte, nezinu, bet es dzirdēju rūkšanu. Zinu, ka viņai ir bail no lauvām, varbūt, ka viņa bija ar tiem. X stāvēja istabā un raudzījās ugunī, es stāvēju ezera krastā un vēros dzelmē...
Tad, saceļot smilšu vētru, ieradās kāds vīrietis, un es viņam jautāju arī apmēram kaut ko tādu kā - WTF? Un viņš teica, ka mums vienkārši ir mazliet jāiepazīstas ar savu nāvi, lai spētu tā pa īstam izmantot gan savus laikapstākļus - to, kas mums ir dots no dabas, un savu mūziku - to, ko mēs rakstām paši. Ar to arī viss beidzās.
Pirmais sapnis bija vienkārši skaists, ļoti emocionāls, izjūtām un tēliem bagāts, otrais jau bija piezemētāks, un trešais jau vispar sākas ar marasmu - X ierotīšanos starp galda virsmām. Pēdējais bija par nāvi, bet viņš jau bija tāds kā samocīts, lai gan brīdī, kad es kā dzīvē bieži vēros rudenīgajā ūdenī, es tur ļoti daudz ko saskatīju, sajutu, piedzīvoju tiešām interesantas miniatklāsmītes... par kurām labāk paklusēšu. Bet tomēr - visa šī sapņu sērija man tiešām ir ļoti īpaša. Man gribētos kaut ko tādu uzrakstīt, bet es tiešām nezinu, vai to spētu. Idejas gan tajā visā ir romāna cienīgas.
Varētu būt ļoti skaists darbs...