Dažkārt ir vēl jo jaukāk dabūt to, ko gribi, ja arī bez būtu pavisam labi, tikai tā - maza virsotnīte vispārējos tīksmes pakalnos :)

Satīna nenomira tajā brīdī, kad rakstnieks turēja viņu savās rokās pēc saviļņojošā un perfektā augstākā punkta viņas dzīvē. Viņa nodziedāja slepeno mīlas dziesmu un sabruka viņa rokās, bet toreiz vēl viņa nenomira. Labāk būtu to darījusi.
Viņi devās tālu prom no Mulenrūžas, Djūks iekrita kanalizācijas bedrē. Nē, viņš arī tad vēl nenomira, kā ļaunajam tēlam tas būtu tik piedienīgi. Viņš nomira simtu trīs gadu vecumā, mēģinot attaisīt šampanieša pudeli. Korķis pārsita viņam deniņus.
Satīna arī dzēra šampanieti kopā ar savu dzejnieku, kurš bija tik nenozīmīgs, ka es neatceros viņa vārdu. Viņi dzēra šampanieti uz visiem jumtiem, uz kuriem bija košas gaismiņas vai sirsniņu veida logi. Tajā naktī viņš teica Satīnai, ka atdotu dzīvību, lai tikai viņa būtu vesela. Nu tad gan viņai vajadzēja nomirt. Piemēram, nokrist no jumta un nokrist zemē uzzīmētas sirsniņas vidū. Nē, viņa nenomira arī tajā reizē.
Viņi pārcēlās dzīvot uz laukiem un viņiem bija zeltīta baložu būda. Reiz viņš teica, ka redzot Satīnu barojam baložus iedomājas viņu ar zeltītiem spārniem lidojot debesīs kā eņģeli. Nē, nē, viņai ne prātā nebija mirt.
Viņi satika vislabāko ārstu pasaulē un viņš izdziedēja Satīnu. Viņš lūdza viņas roku tieši tajā dienā, kad ārsts teica, ka Satīna dzīvos. Viņai vajadzēja aiz saviļņojuma iekrist viņa rokās mirušai aiz laimes un dzivesprieka.
Kad viņi dejoja kāzu valsi uz jumta, tas iebruka un viņš viņu noķēra aiz rokas. Jā, tas bija labi, bet viņam vajadzēja viņu palaist pēc ilgas mīlas dziesmas. Nu vismaz tagad tiešām vajadzēja.
Viņi apprecējās. Dienā, kad Satīna saprata, ka ir stāvoklī, viņs steidzās pāri lauku upītes tiltiņam, lai pateiktu to viņam. Viņai bija vēl viena pati pēdējā iespēja iekrist upē un kļūt par visskaistāko slīkoni, kas spēj tikai izdvest - mums būs bērns, un tad nomirt.
Viņš raudātu un raudātu, izskatītos arvien mirušāks un sarakstītu visskaistāko lugu par savu mīlestību. Visa pasaule kristu ceļos viņa talanta priekšā, bet viņam nevajadzētu neko, jo viņa būtu mirusi. Viņš dievinātu viņas daiļo rēgu kā nekad neviena nav dievināta. Viņš to pielūgtu lidz sirmam vecumam. Nē, viņai nenaca ne prātā mirt.
Viņa izstāstīja par bērnu un viņš viņu skūpstīja.
Tad viņa piedzemdēja bērnu, negribēja seksu, viņa pieņēmās svarā un ienīda viņu par savām nokarenajām krūtīm. Viņš necieta viņu par savām garajām darba stundām. Viņa gribēja viņu nogalināt, kad viņš dzēra un viņš vēleja viņai nāvi, kad viņa prasīja iznest miskasti. Viņa nemira, nē, nemira arī sitama. Viņš gribēja lūgt piedošanu, bet cigāra dūmi aizsita elpu, viņa gribēja krist pie viņa kājām, bet negribēja sabojāt kleitu. Viņš stundām rakstīja stāstu par viņu abu dzīvi, viņa stundām raudāja no nicinājuma pret sevi un ēda zefīrus šokolādē. Nē, viņa tagad nevarēja mirt, viņai bija pieci bērni un piecdesmit kaķi.
Tomēr viņa nomira no sirds aptaukošanās, bet viņš - no savu lasītāju ņirgām.
Eh, būtu viņa nomirusi agrāk, pirms vēl viņi bija lāga iepazinušies un sajutuši riebumu pret cilvēku sugu, ko personificēja viens otram. Kaut viņa būtu nomirusi tad, kad vēl ticēja mūžīgai mīlai un laimei. Būtu nomirusi vēl tad, kamēr viņas iekšējais cilvēka zaņķis nebija iznīcinājis visu, kas svēts.

Kaut viņa būtu nomirusi tad, kad stāsts vēl bija traģisks, bet skaists.