Tethys_ sēdēja vēlā rītā ar kafijas krūzi un vēroja pasaules nejēdzības. Pēc tam viņa TVNET lasīja par pasaules traģēdijām. Vēlāk viņa dzirdēja aiz loga pasaules netīrību.
Dažkārt gribējās noplēst sev ādu, izdurt acis un pieliet ar svinu ausis, bet dzīvot tālāk. Nē, savu nejēdzīgo, traģisko un netīro sirdi viņa negribēja izraut, lai duļķainās acis rādītu skaistāk. Viņa mīlēja savu sirdi.
Te vienā vakarā tethys_ iegrima zemē aiz kauna par savu niecību, bet zeme viņu izvēma caur liesmainu vulkānu atpakaļ. Bez ādas, bez acīm, bez ausīm. Nekā vairs nebija. Nekā, nekā... tikai pavisam viegla smarža, kas neļāva pārkost sev artērijas un izdzert pašai savu dzīvību.
Diez vai balts jēriņš zaļā pļaviņā var mazliet izvēlēties, par ko piedzimt? Diez viņš labāk gribētu piedzimt par kautru slampu, lai viņu nekad, nekad neaprītu vilki? Un vai varbūt viņš labāk gribētu būt kanalizācijas krokodils, kurš neapzinās, ka smird?
Vulkāna virsotnē ganījās sēra dvaka un piekājē peldēja purva akači.
Tethys_ jau atkal nebija ne jausmas, kas tā bija par liegu smaržu, kas arī šoreiz lika pieņemt eksistences faktu. Laikam sanāk, ka viņa nezina, uz ko cer un kam tic, un kāpēc vēl joprojām grib dzīvot.

Skaisti līdz sāpēm. Viņi satiekas budistu klosterī un visu vasaru dejo cauri platoniskai mīlai, lai izšķirtos uz mūžu, bet viņam ienāk prātā pateik - es tevi vēl redzēšu. Pavisam viegli viņa pasaka tikai: mazais, jocīgais puika :D Jo viņam ir astoņpadsmit, bet viņai - pāri trisdesmit un viņš dzīvo Latvijā, bet viņa - Meksikā.
Tad viņi vienkārši satiekas Londonā. Tā, vienkārši. Un tad viņš aizbrauc uz Meksiku, un tad viņi ir kopā, un viņš viņu apprecēs, kad izmācīsies tepat Latvijā... pusotru gadu viņa gaidīs, bet, ja nesagaidīs, nekas, viņi tāpat viens otru mīl pārāk stipri, lai atkal nesatiktos. Varbūt, ka citā dzīvē.
Un tad viņš aizbrauks dzivot uz Meksiku un vabrūt, ka es viņu nekad vairs neredzēšu. Cik es esmu par viņu laimīga!!!!
Ir cilvēki, kas ir pelnījuši īstu, transcendentālu mīlestību.