Palasīju grāmatiņu par zemju un tautu attēlojumu latvju dainās. Jauka grāmatiņa, interesanti, bet... tās dziesmas! Atkal atgānijāja, kā man jau sen liek raukt degunu par nonākšanu tautu valodās un ļaunām mēlēm. Daudzi saka - mēs jau tie mierīgie, labie, bet nē! Varbūt ar cirvi arī nevienam virsū neesam skrējuši, bet iekšēji esam tomēr maitu tauta. Jā, jā, es zinu apdziedāšanas ''īsto'' nozīmi un seno tradīciju, bet vienalga - man ļoti nepatīk. Es saprotu, ka to tiešām varētu dziedāt par ienaidniekiem, par ļaundariem un tā tālāk, jo daudzas dziesmas tiešām ir orīģinālas un parāda asprātīgu izdomu, bet es kā latviešu tradīciju piekopēja absolūti vēlos norobežoties no šīs tradīcijas, lai cik tradicionāla viņa arī nebūtu.
Atgādina man laukus vēl tagad - visi tev skatās uz pirkstiem, ka tik tev kaut kas ne tā - uzreizi sākas ''apdziedāšana''. No kaimiņiem un tuviniekiem jābaidās vairāk kā no trakiem suņiem, ka tikai kaut ko nesastāsta, ka tikai neierauga un nesāk ''apdziedāt''.
Un kā ''apdzied'' aiz muguras visus pēc kārtas! Zinu, ka tā skaitījās tradīcija svētkos, kā kāzās un Jāņos, bet lai tur vai visa jautrība un auglība izput, man tas viss vienalga liekas riebīgi un asociējas tikai ar tenkām un ''tautas policiju''.
Ienaidniekus un ļaunus cilvēkus gan vajadzētu apdziedāt, tā labi un asprātīgi.

Igauņami, vāciešami
Suns izkoda perdamo,
Ej, igauni, pie kalēja,
Kals tev dzelžu perdamo.

Tā ''igaunis, vācietis'' vietā varētu gan ielikt dažu labu vārdu un visi kopā jauki ''apdziedāt''. Pat nosodīt nevarētu, sena tradīcija taču...