Biju zoodārzā. Šausmīgi sakarsu. Bija interesanti :)
Ilzīte bija ciemos, ļoti jauki, protams. Neparunājāmies, nesanāca, slikti. Bet varbūt arī, ka nē, kas gan lai to zina šajos dīvainajos laikos.
Pilnīgs WTF ar gurķiem. Sasēju tādus, bet neuzdīga. gaidīju, gaidīju, beigās nolamājos par Rimi sēklām un iesēju pa virsu kišmiš bez rozīnēm ar visādām lietām. Ha HĀ!!! Divi uzdīga, tikko kā bija sadīguši redīsi pa virsu. Tagad jāgaida parādāmies redīsus, ātri jāapēd, lai paliktu vieta tiem diviem. Kas lai zina, varbūt, ka nāks vēl. Trakums. Mani pārņēma pat aizvainojuma sajūta skatoties uz tiem sadīgušajiem.Vot vajag nogaidīt, kad es vairs šos negaidu, un tad tik dīgt pa vidu citiem.
Esmu trakoti sasaistīts cilvēks, nu bļin, nu kad es mācēšu nepieķerties un atbrīvoties. Nu lai iet visi un viss pa gaisu, neba nu dzīve no tā beigsies. Vienmēr nāk kaut kas klāt, tukša vieta nepaliks. Galvenokārt jau skumja liekas doma paliks divatā ar Koku. Tad tik viņš dabūtu no manis elli. Varbūt, ka ir cilvēki, kas var vārīties savā sulā visu mūžu, bet es laikam apēstu bez ciršanas visas atvasītes, ja nebūtu nekā jauna vairs pasaulē. Redzēs.
Jūtos šausmīgi veca... Tas laikam arī iemesls, kāpēc liekas, ka nekad vairs nebūs jaunu draugu, nekas vairs jauns nebūs, jāturas pie vecā, aizbraukušā vilciena sliedēm. Tā nu guļu uz dzelceļa iekodusies sliedē, cerībā atsaukt atpakaļ vilcienu, kamēr nemanīšu jauno piebraucam, un nevis iekāpšu tajā, bet ļaušu tam sev noraut galvu.
man ir savs dators, pavisam mans, tikai par šo nevar teikt - vecs, bet ātrs... nekā, vecs un lēns. Bet rakstīt varēs un tas noteikti dos man vairāk iespēju pabeigt savu rakstāmo.
Pirmā pelde bija ļoti, ļoti jauka. Silts ūdens, klusa vieta, neviens netraucēja, jauki cilvēki :)