Nu, pamirku vairākas dienas pati savā slapjumā. Man jau sen ir tāda kaite, ka nespēju raudāt, vismaz ne izraudāties, varbūt pāris asaru nobirst, bet pēc tam pārņem tāda ''nē!'' sajūta. Kad reizē notiek visādi šausmu lieti mājās, kad mīļš cilvēks nonāk slimnīcā uz 50/50 izdzīvošanas izredzēm, kad nekādi neizdodas savākt sevi, lai darītu tā, kā pašai liekas labāk, kad neizdodas un neizdodas izdeldēt kādu cilvēku no mīlamo sarakstiņa uz ''man vienalga, kā tu pret mani izturies un es tevis dēļ ne lūpu kaktiņu nenoraustīšu'' sarakstu, kad pašai ir veselības problēmas, kad jūk un brūk ārā viss, kad mani sasodīts neuzaicina uz pasākumu, kur solīja aicināt, lai vai kāds sīkums tas nebūtu, vienkārši mani jau pēdējā laikā neviens nekur neaicina, tikai es aicinu, jo tas, sasodīts, ir taču mans pienākums, tad man beidzot mērs ir pilns un slūžas nāk vaļā.
Tagad, kad iznāca paraudāties vairākas dienas pēc kārtas, tiku pie dažiem filosofiskiem secinājumiem. Nenumurēšu, jo visi tie ir pirmkārt Tātad, pirmkārt, man sāk likties, ka paranoja no iekšēja vājuma mani diez ko stiprāku nav darījusi, bet tai ir arī labās puses - tā ir atklājusi manī tās puses, kas ir diezgan stipras un man ir vieglāk balstīties uz tām.
Tad vēl pirmkārt - jā, jā un vēlreiz jā, ir daudz vieglāk draugus uzskatīt par kabatlakatiņiem un atcerēties tos sāpju brīžos, lai ietu paraudāt, nekā būt tiem blakus, kad varu iepriecināt, ne sarūgtināt. Ja tu nenāc raudāt, bet nāc, kad gribas, tad esi bezjūtu zvērēns.
Dzīvē darbojas likums kā bērnudārzā: Zanīt, ko tu izdarīji Anniņai - paskaties, viņa raud??? Bet, ja neraud publiski un nebrēc pa puspasauli, tad jau Anniņai nav nekas izdarīts. Un ja nu Anniņa izdarīja Zanītei daudz vairāk, un Zanīte tikai mazliet pateica pretim, vienkārši Zanīte nav no brēcējām un Apokalipses cēlājām? Protams, ka Zanīte ir tā ļaunā, jo paskaties, Anniņa taču raud!!!
Nē, man nepatīk publiski raudāt, nemaz nepatīk, es vienmēr eju prom, ja man ir kur aiziet, un tur klusām kožu rokās. Nelepojos ar to, jo zinu, ka pavisam stipri cilvēki nebaidās no savām asarām, viņi tās neuzsver, bet arī neslēpj. Tomēr man tiešām ļoti žēl, ka nespēju neraudāt nemaz un visu uztvert pofigistiski. Dzīve pēdējā laikā ir tāda, ka vajadzētu, tiešām vajadzētu vairāk pofigisma.
Vēlviens pirmkārt, nepieķeršanās tiešām ir nepārvērtējama, bet grūti realizējama. Bļāviens, kāpēc man vajag mīlēt cilvēkus, kas mani neciena, kas ir vienaldzīgi un kam es neslēpti esmu pēdējā vietā?
Un vēl tāds pirmkārt - vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz, padoties un nobimbāt nedēļu no vietas ir tik sasodīti kaifīgi un palīdzīgi tikai tad, ja sevi noraksti. Es jau gribētu, bet es nevaru, tāpēc man nekad nekas nebūs dzīvē... un viss, laime pilnīga, nekas nav jādara, sēdi un raudi par savu niecīgumu un to, ka neko nevari un tev nekas nebūs. Saldi sērīga sajūta - es nekas neesmu, neko nevaru, vissaldākā padošanās, tas ir tik ļoti viegli, bet šādus cilvēkus citi žēlo, tāpēc ir vēl vieglāk. Bet kad tu, sasodīts, zini savu vērtību, zini, ka VARI, tikai ir jādara, tad es nespēju izspiest nevienu asaru, nevienu pašu, lai sevi pamierinātu un kaut uz brīdi izkļūtu no tās depresijas un stresa, kādā atrodos jau kādu mēnesi. Jā, es esmu ļoti talantīga, jā, es māku, jā, es varu un sasodīts vēlreiz sasodīts - tas ir ļoti, ļoti grūti.
Tādi ir mani pirmkārt saistībā ar sen nebijušu izklaidi - raudāšanu. Apmēram sešus gadus es bimbāju pusi dienas, katru dienu. Tagad, lai mazliet atvieglotu sirdi man vajag tik pilnu komplektu visādu nelaimju, ka senāk es laikam no tā visa būtu nomirusi vienkārši, bet tagad es mazliet paraudu un eju tālāk.
Jā, jā, sasodīti stiprs cilvēks, sātans, rupjš un nedraudzīgs, nevajadzīgi cietsirdīgs un ļauns.
Un tikai tāpēc, ka man bail būt tai čīkstulei, kas esmu bijusi senāk. Ļoti, ļoti bail no katras asaras, jo tur atpakaļ, tajā saldajā padošanās un sevis nogalināšanas purvā es neiešu vairāk nekad. Nebūs jums no manis asaru. Nebūs, lai ko jūs darītu, labāk palikšu sātans.