Superīgi nosvinēju Balteinu :) Tik sen jau gribēju dejot ap Maija koku, un sanāca tik burvīgi :) Arī ugunsrituāls, neņemot pat vērā iepriekšējās negācijas ap to, sanāca burvīgs un pēc dūmu rīkšu rituāla gribējās pacelties un aizlidot... un atgriezties mājās, kuras man ir tik mīļas, līdz ar cilvēkiem, kas šeit dzīvo :)
Gribētos tikai vēl mazliet vairāk saticības, un būtu kārtībā.
Ja nebūs, un laikam jau nebūs, tad... nu tad jau redzēs, bet izmaiņas būs. Noteikti būs. Vai nu uz vienu pusi vai otru, bet ziedošas ābeles, mīksta zāle un pašu audzēti dārzeņi - tas ir labi, bet iekšējs līdzsvars - tas ir vēl labāk. Jātaisa mājas sirdī, ja ārpusē viss jūk un brūk. Viegli pateikt, ļoti grūti izdarīt, bet būs, būs man mājas ar mieru. Kaut vai bez ābelēm, zāles un dobēm. Un tie cilvēki, kam es esmu vērtība - viņi jau nekur nepazudīs, pazudīs tikai tie citi.
Pēdējā laika garīgās dzīves aktualitāte ir tāda, ka jāmācās visu izsintezēt sevī, no ārpuses nākošais ir spilgtāks, krāsaināks un vieglāk iegūstams, tikpat patiess kā tas, kas ir dvēselē, bet nepastāvīgāks. Viss plūst, viss mainās un paldies Dievei par to.
Ir jau varbūt mazliet gļēvi bēgt kā žurkai no grimstoša vai nogremdēta kuģa, bet... vismaz žurka var turpināt savu žurkas dzīvīti tā, kā vēlas viņa, nevis tā, kā vēlas tas, kas gremdē kuģi. Un kur te ir lielāka drosme, pakļauties spiedienam vai bēgt un saglabāt savu pasauli - to es vēl nezinu. Bet cīnīties un taisīt ciet caurumu kuģī, ja kāds to plēš atkal vaļā, varbūt ir vienkārši bezjēdzīga sava viedokļa uzspiešana un sava laika tērēšana. Lai jau grimst. Tajā brīdī, kad kuģis nogrims, es jau būšu tālu projām, gan fiziskā ziņā, gan emocionāli.
Un mans būs manis pašas kuģis, kas brauks turp, kur gribēšu es un tie, kas izvēlēsies braukt līdz ar mani.