Pēc tam, kad biju safārējusies par haizivīm - izlasīju grāmatu par tām un saskatījos video, sasapņojos kaut ko ļoti haizivīgu.
Es it kā mācījos internātskolā, un visa klase bijām tādi draudzīgi, likās kā kāda 11. vai 12. klase, visi jau tādi diezgan pieauguši. Skola bija zem ūdens, visas telpas pilnas ar ūdeni, bijām tādi ūdenscilvēki, bet izskatījās viss kā parasti, tikai ūdenī. Tad nu pēksņi atklājās, ka vienai meitenei ir interesanta slimība - asinis ražojas par daudz, un viņai tās ir ik pa laikam jānolaiž, bet stingri laboratoriskos apstākļos. Tomēr gadījās, ka viņa reiz pēc stundām nejauši mazliet savainojās, un mēs zinājām, ka tas ir slikti, jo šādiem slimniekiem asiņu nolaišana ļoti iepatīkas, tas rada tādu kā eiforisku sajūtu, un viņi nedrīkst pie tās pierast, citādi sāk visu laiku sevi savainot, lai asinis noplūst, nevis iet pie ārsta un nolaiž tik, cik vajag, bet pamazām kā narkotiku reibumā nonarkojas līdz nāvei noasiņojot. Mēs taisījāmies tūliņ to meiteni vest pie ārsta, bet... tā kā tur bija ūdens, ne gaiss, un asinis izplatījās pa visu telpu no mazā nejaušā ievainojuma, mēs sautām, ka viņas slimībai ir klāt vēl kāda, kas diezgan bieži gadās klāt šai slimībai. Viņas asinis bija narkotiskas un raisījā tādu kā eiforiju ne tikai pašai, bet visiem. No sākuma izcēlās strīdi, ko tagad darīt, bet arvien vairāk visi apnarkojās ar viņas asinīm, kamēr beigās atstājām klasi, atvērām logus, lai izvēdinās, un aizstiepām galīgi eiforisko klasesbiedreni uz mazu telpiņu, lai lielāka asiņu koncentrācija. Viņai tika dubultā - gan no asiņu spiediena samazināšanās, kas viņai visu laiku paaugstināts, gan no pašas asiņu narkotiskuma.
Visi pamazām zaudēja prātu. Mēs kā haizivis riņķojām pa telpu un elpojām asinis, kļūdami arvien ekstātiskāki, kamēr sākām pamazām plosīt meiteni. No sākuma pavisam mazliet, tikai lai mazliet ieskrambātu, un asiņu būtu vairāk, vēlāk jau nopietnāk. Viņa kļuva arvien eiforiskāka un pati sauca, lai skrāpējam viņu. Šie pieskārieni viņai sāka kļūt arī mazliet erotiski, kamēr mēs visi peldējām ap viņu gan glāstīdami, gan plosīdami, līdz kamēr pavisam saplosījām viņu gabalos, un viņa līdz pēdējam mirklim izskatījās tik laimīga. Asinis nu jau bija pa visu telpu, viss ūdens sarkans, un mēs bijām apnarkojušies līdz vājprātam, sākām plosīties pa pusei erotiski, pa pusei agresīvi, kamēr visiem pazuda sāpju sajūta un beigās viss izvērtās vājprātīgā asiņu orģijā ar seksu un miesas plosīšanu. Visur peldēja līdz driskām saplēstās meitenes miesas gabali, pa grīdu mētājās kauli, un mēs sākām plēst cits citu, kamēr puse bija beigti, bet pārējie tik noguruši un noasiņojuši, ka vairs nebija spēka, un aizmigām turpat. No rīta ieradās skolotāja, atvēra durvis, un es no augšas eredzēju, kā atverot durvis viņai pretim uzvilnī tumši sarkans ūdens un miesas gabali, kā viņa pieskrien pie tiem, kas aizmiga, sāk kliegt un saukt, ka slepkavas uzbrukušas skolniekiem, bet daži varbūt vēl esot dzīvi, atskrien citi cilvēki, sāk pārbaudīt, vai kāds vēl ir dzīvs, bet visi ir miruši, jo pārdozējuši narkotiskās asinis. Viena meitene gan vēl atmostas, lai pastāstītu, kas noticis un visi šausmās nesaprot, ko vispār darīt, daļa domā, ka noteikti te iebrukuši citi cilvēki, kas visus noslepkavojuši. Viņi domā, ka meitene aiz šasumām nojūgusies, bet tad arī viņi sajūt eiforijas uzplūdus un šausmās atstāj telpu izvēdināties, un meitene mierīgi apguļas nomirt, un jūtas ļoti, ļoti laimīga, jo jūtas tik ļoti dzīva.
Es to visu vēroju no malas, jo mans ķermenis bija tur kaut kur apakšā starp citiem aizmigušajiem, kas nepamodās.
Man liekas, ka es kādreiz esmu bijusi haizivs. Viņs sajūt asiņu smaržu kilometriem tālu, un jūtot tās lielā koncentrācijā sāk trakot līdz vājprātam, sakož cita citu, kož tērauda restes un plosās nevienam citam dzīvniekam neraksturīgā trakumā. Jocīgi, bet es viņas saprotu... Kur vistuvāk nāve, tur vistuvāk var just dzīvību.
Parasti man nav raksturīgi šādi sapņi, jo man no asiņu skatiem kļūst slikti, pat pēc asinsanalīzēm ģībstu, bet.. kaut kas jau tajā tomēr ir. Reiz mani nosauca par ziedu vampīru, jo es esot tik miermīlīga, ka mans tetovējums nevar būt no asinis sūcoša vampīra. Es varot būt tāds kā kalibri vampīrs, kas izsūc ziedus :D
Varbūt tomēr nē... zemapziņa nemelo :)