Kaut kas neredzēts, sen nav tā bijis... nav atbilžu, tikai jautājumi. Liekas, ka viss jau sen ir galā, tikai es viena neesmu to pamanījusi. Cerams, ka šis ir tumšākais laiks pirms rītausmas, citādi vairs to nemaz nesagaidīšu, sliktākais tas, ka es neredzu nekādu iespēju Rītausmai realizēties. Tas viss ir vienkārši ļauns murgs... bezizejas un stūrī iedzīšanas murgs...
Tas taču nevar būt tā, ka tās vienkārši ir beigas... pārāk daudz kas ir darīts un mēģināts, lai tā būtu, pārāk daudz. Vai tiešām tā var būt, ka viss vienkārši izbeidzas? Ar visiem ieguldījumiem un visu es tomēr būšu iedzinusi sevi stūrī?
Pilnīgā bezcerībā?
Vai tas ir iespējams, ka viss, kas licies pareizs, ir bijis tikai ceļš, kam nav turpinājuma un kas nover melnā purvā?
Vai viens cilvēks var izdarīt tik daudz kļūdu savā dzīvē??? Vai ir iespējams, ka var būt tik dziļas un visaptverošas ilūzijas, kas sagrauj visu, pilnīgi visu un tiešām noved nevis pie kaut kā slikta, bet pie konkrēta gala un viss? Pie tukšuma?
Vai ir iespējams, ka dzīve ir galā vienkārši no tā, ka nav turpinājuma, nav ceļa, nav nekā, jo viss ir tukšums tukšums tukšums... ?
Tik daudz jautājumu un nevienas atbildes...
Un galvenokārt, ja tā var būt, vai tas ir tas gadījums, kas notiek ar mani?
Un kas notiek, kad nav nekā, kad viss ir beidzies un pazaudēts, un nokavēts, un nogalināts?